Tā reizēm gadās, ka vienā mirklī top virsraksts, bet tad iestājas pauze – ar ko un kā turpināt? Vai ar kādu līdzīgu notikumu, vai arī uzreiz “ķerties vērsim pie ragiem”?

Dzīvē ir dažādi brīži. Priecīgi, kas dod gandarījumu tieši tad, uz vietas un vēl glabā ilgstošas pozitīvas emocijas pēc tam. Arī tādi, kad centies visu izdarīt pēc iespējas labāk, liekas, ka viss ir lieliski izdevies, bet tad …atveras durvis un dzirdi vārdus, pēc kuriem visas jaukās noskaņas ir pagaisušas. Tikko vēl tās bija, tomēr nu jau vairs nav. Tagad par konkrētu notikumu.

Reizēs, kad notiek notiek sarunas starp augsta līmeņa amatpersonām, tās sākas ar savstarpēju cieņpilnu sasveicināšanos un turpinās ar ievadošu ziņojumu / prezentāciju par vispārēju “fona” situāciju. To parasti sniedz speciāli pieaicināta persona.

Tālāk augstās personas turpina sarunas par konkrētiem jautājumiem un pieaicinātajai personai vērību pievērš vien tad, kad vajag precizēt kādu konkrētu informāciju. Vai arī lai paziņotu, ka tās klātbūtne vairs nav nepieciešama.

Reiz saņēmu šādu uzdevumu sniegt pieminēto “ievada” prezentāciju augsta līmeņa Latvijas un kādas skandināvu valsts pārstāvju sarunās. Lai arī ko līdzīgu jau biju darījis iepriekš, tomēr vienmēr ir klātesoša arī sava daļa uztraukuma. Šoreiz mazāk uztraukuma par prezentācijas saturu, jo, lai mazinātu runātāja subjektīvo ietekmi, tas, kā arī noformējums, saskaņots un apstiprināts pat visaugstākajās instancēs.

Šoreiz pēc prezentācijas beigām mani nelūdza atstāt telpu. Tādēļ ar interesi paklausījos par ko tad runā cilvēki (amatpersonas) citā līmenī. Pašam jau likās, ka ar uzticēto uzdevumu tiku galā diezgan labi. Bija arī sagatavotas atbildes uz iepriekš paredzētiem papildus jautājumiem. Tomēr ar atvieglojumu uzelpoju tikai tad, kad aiz augsto personu mugurām aizvērās sarunu telpas durvis.

Domājiet, ka ar to viss beidzās? Nekā nebija!

Labā noskaņojumā sāku novākt prezentācijas tehniku, kad negaidīti atsprāga telpas durvis un uz sliekšņa stāvēja Latvijas puses augstais pārstāvis un sašutumā piesarcis man jautāja: “Kurš idiots izvēlējās tik tizlu prezentācijas slaidu fona krāsu?”. Citēju pavisam tuvu oriģinālajam jautājuma tekstam.

Notikušais mani tā pārsteidza, ka nepaspēju pat atbildēt. Iespējams, ka mana atbilde pat netika gaidīta, jo durvis aizcirtās un es atkal telpā biju viens. Bet nu jau ar sagandētu noskaņojumu. Laikam jau tik “augstu” tādas ziņas par tik vienkāršām lietām, ka prezentāciju saskaņoja “vēl augstāk”,  nenonāk.

Bet varbūt tāds ir (bija) dažu vadītāju darba stils? Sagadīšanās vai nē, bet pirms dažām dienām noskatījos vairākas, kā reizēm saka – asa sižeta – filmas, kurās priekšniekiem tāda norma: aizskaroši un reizēm pat pazemojoši dot norādījumus un uzklausot padotos, tos pārtraukt pusvārdā. Tad es iedomājos, ka tur ir kaut kāda likumsakarība: ir cilvēki, kuri vienmēr paliek tikai priekšniekos, ir cilvēki, kuri kļūst par visu cienītu vadītāju.

Varbūt, lai manītu savu vadības stilu un uzvedību, cilvēkam jāizlasa Džo Dispenzas grāmatu “Atbrīvojies no ieraduma spēka!”

Ja jums šis raksts patīk un domājat, ka tas varētu interesēt arī jūsu draugus un paziņas, tad, lūdzu, iesakiet viņiem to, nospiežot uz kādu no zemāk redzamās attiecīgas sociālo  tīklu ikonas (Draugiem, Facebook vai Twitter).

Views: 190

instagram
Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmail