Lasot internetā ziņas par dažādiem notikumiem pasaulē un valstī, ar “vienu aci” palasu arī atšķirīgos viedokļus izglītības jomā. Detaļās neieslīgstu, jo laiki ir mainījušies, “sīkumi” arī. Vairāk interesē attieksme.

Varētu teikt, ka man savā ziņā laimējās, jo tur (izglītošanā) nonācu tad, kad vairs īsti nedarbojās padomju laiku “ciešās vadlīnijas” un rezultāts lielā mērā bija atkarīgs no paša skolotāja pieredzes, izdomas un iniciatīvas. Tā kā pieredzes man īsti nebija, vairāk nodarbināju citas komponentes.

Arī tad pastāvēja viedoklis, ka vislabāk to, ko mācīt un kā mācīt zina tikai tie, kuri atrodas “augšā”. Ja arī ne paši augstākie priekšnieki, tad noteikti viņiem apkārt esošie un “pietuvinātie”. Saskarsmē ar šiem cilvēkiem “no augšas” piedzīvoju vairākus interesantus gadījumus, bet ar atšķirīgiem rezultātiem.

Pirmais gadījums. “Augšā” pieņēma lēmumu piecas (!!!) reizes samazināt stundu skaitu priekšmetā, ko es tajā laikā mācīju topošajiem profesionāliem autovadītājiem. Ko izmest, ko atstāt programmā? Par to daudz diskutēju ar kolēģiem.

Vienu dienu saņēmām ziņu, ka uz skolu no “augšas” atbrauks pārstāvji ar jauno (saīsināto) mācību programmu. Ar nolūku to pārrunāt un savā ziņā “saskaņotu” ar “apakšām”.

Diskusija izvērtās interesanta un karsta, jo atvestajam projektam blakus nolikām savu (lauku skolas) priekšlikumu. Tomēr dienas beigās sasniegtais rezultāts pārspēja cerēto, jo pārstāvji “no augšas” kā piemērotāko sev līdzi aizveda un vēlāk apstiprināja mūsu mācību programmas projektu.

Otrais gadījums. Pavisam cita nozare, bet tāpat – apmācība. Laiks, kad no padomju “mantojuma” meklējām mums piemērotāko ceļu uz rietumvalstu pieredzi un kvalitāti. Ne akli kopējot, bet no katras valsts pārdomāti paņemot mums noderīgāko.

Tajā pašā laikā “augšā” jau tapa kāds cits “produkts”, kas bija kā tulkojums, bez dziļāka izvērtējuma. Tas būtu izmantojums tad, kad pavisam nav nekā cita, tomēr materiāls nebija īsti savietojams ar rietumvalstu pieredzi un metodiku.

Par to mums, kuri strādāja “lejā” , bija nopietnas diskusijas ar “augšām”. Visus mūsu ierosinājumus noraidīja. Tādēļ jo lielāks bija mūs pārsteigums, kad nodrukātajā mācību grāmatā lasījām, ka esam piedalījušies tās sastādīšanā. Laikam jau mūs pieminēja “lielākam svaram”, jo jomas praktiķi labi zināja, ka šajā gadījumā “lejā” strādājošiem bija “lielāka taisnība”. Kam vara, tam arī teikšana (lemšana). Tā arī notiek. Par iepriekš pieminēto līdzīgo gadījumu var lasīt arī šeit: Kā KMC gatavoja pirmo mācību kursu

Visits: 56

instagram
Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmail

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *