Brīvdienu atpūta un pastaiga pie Engures ezera

Internetā pamanīju rakstu par vietām, kurp Latvijā doties atpūtā brīvdienās. Viena no pieminētajām vietām – Engures ezers. Pie Engures ezera kā apskates objekti minēti putnu vērošanas torņi, savvaļas govis un zirgi. Viens no orientieriem, lai šos apskates objektus atrastu, pieminēta Engures ezera laivu bāze. Kā arī Bērzciems, jo piebraucamie ceļi esot no Bērzciema puses.

Ar šādu sākuma informāciju bagāžā dodos ceļā. Nav nekādu problēmu atrast Bērzciemu. Gandrīz uzreiz pēc iebraukšanas Bērzciemā, ceļa kreisajā pusē zili – zaļa norāde – 1.laivu bāze. Iebraucu šaurā meža ceļā. Var redzēt, ka tas ir pavisam nesen greiderēts. Smilšainās vietās visai pamatīgas smilšu čupas šaurā ceļa vienā malā, citviet ceļš “noēvelēts” kopā ar koku saknēm.

Apmēram pusceļā mežā redzama mājsaimniecība, kurā mītošs liels, melns suns varētu mazināt cilvēkiem vēlmi uz šo laivu bāzi braukt ar velosipēdu. Manai automašīnai tas virsū neklūp, bet pavada ar skaļām rejām un demonstrējot asu zobu pilnu muti.


Pēc gabaliņa ceļš pagriežas pa labi, paralēli Engures ezera krastam. Starp ceļu un ezeru daži klajumiņi, kuros var iebraukt auto. Laikam iecienīti, jo tiem visapkārt vāji slēpti atkritumi. Plastmasas pudeles, skārdenes, iepirkumu maisiņi un čipu pakas. Pabāztas aiz celmiem, koku starpā un pat zaros sakārtas. Varbūt tikai tādēļ, ka apkārtnē nav redzama neviena atkritumu urna? Izskatās kā neitrāla, nevienam “nepiederoša” teritorija.

Vēl pēc dažiem simtiem metru ceļu aizšķērso barjera un uzraksts “privātīpašums”. Pie barjeras novietota viena automašīna. Cilvēkus nekur neredzu, bet saimnieka roka redzama – īpašuma teritorija sakopta, tīra. Patīkami skatīties. Tomēr konstatēju, ka šī nav īstā meklētā vieta, jo nav nekādu norāžu par govīm, zirgiem un torņiem.

Ar mobilā telefona palīdzību “ielienu” GOOGLE un pajautāju tai, kur un kā atrast meklēto pie Engures ezera. Vienā no interneta vietnēm norādītas objekta GPS koordinātes. Lieliski. Ievadu tās auto navigācijā un dodos ceļā. Garām jau zināmajam sunim, kurš atkal mani pavada, līdz esmu uz asfaltētā ceļa Bērzciemā.

Braucu cauri skaisti sakoptajam Bērzciemam. Ieskatos auto navigācijā un redzu, ka kaut kas nav pareizi. Ekrānā redzams, ka līdz objektam vēl 12 km (aiz Mērsraga, kur Engures ezers jau beidzas) un pēc tam jāturpina braukt pa labi – kaut kur jūrā. Skaidrs, atkal kļūda norādot objekta koordinātas, ar ko jau esmu saskāries jau agrāk. Latvijā lieto vairākas koordinātu sistēmas. Biežāk lietotā Latvijas koordinātu sistēma (LKS), kas tomēr nav viens un tas pats, ko izmanto automašīnu GPS navigācijas iekārtās. Tādēļ kļūda “dabā” var sastādīt pat vairākus kilometrus. Civilizācijas tuvumā to var laikus pamanīt un nenomaldīties. Bet kā mežā, svešā vietā, kur liela paļāvība uz GPS navigāciju?

Nolemju turpināt ceļu Mērsraga virzienā tāpat “uz dullo”, meklējot norādes ceļa malā. Pavisam drīz aiz Bērzciema robežas tāda norāde ir – Engures ezers 2,2 km un plakāts, kas informē par iebraukšanu Engures ezera dabas parkā. Man gan gribētos plakātā redzēt norādi, kur tieši es atrodos “šajā bildē” un vai tieši pa šo ceļu braucot nonākšu pie meklētiem dzīvniekiem un putnu novērošanas torņa.

2,2 km nav liels attālums, īpaši, ja nav jāiet kājām. Ceļš uz ezeru nopietns. Diezgan plats, līdzens ar dziļiem grāvjiem gar malām. Nejauši mežā neiebraukt. Nonāku ezera krastā. Pirmais, ko pamanu – atkritumu nav. Ir vieta, kur starp kokiem novietot automašīnas. Uz ceļa gar ezeru atvērta metāla barjera un norāde, ka meklētie dzīvnieki un putnu novērošanas tornis ir tajā virzienā. Man gan gribētos, lai būtu norādīts arī attālums līdz katram no objektiem, jo skaistumu grib redzēt arī ģimenes ar bērniem un gados vecāki cilvēki. Lai var atbilstoši nodrošināties vai arī nepārvērtētu savus spēkus.

Kad noieti vēl daži simti metri, redzamas vairākas ēkas, laivas un gaidītās norādes ar attālumu līdz objektiem. Vistālāk līdz putnu vērošanas torņiem – 1,7 km. Tas nekas. Laiks jauks. Ceļš mežā plats un sauss.

Pavisam drīz ceļa kreisajā pusē stiepļu žogs, dažas nelielas būves un savvaļas govis. Liekas, ka šī ir vieta, kur tās uzturas visvairāk. Zāles nav, tikai dubļi. Mana parādīšanās govju uzmanību piesaistīja tikai uz brīdi. Dažas panāk tuvāk, bet ātri noprot, ka nekā ēdama man nav. Tikai mani pavada ar skatienu, kad dodos garām.

Vēl nedaudz uz priekšu pa ceļu un … negaidīts šķērslis. Pāri ceļam dzeloņstieples un aiz tām savvaļas zirgu bariņš. Tie izrādās nedaudz kustīgāki par govīm. Pavisam nedaudz. Arī zirgi ātri konstatē, ka nekādu kārumu viņiem man nav. Daži pat pagriež muguru. Pareizāk gan būtu teikt, laikam, parāda dibenus.

Tagad esmu apmulsis. Loģiski, ka uz putnu torni vajadzētu doties tālāk pa meža ceļu. Bet tam pāri dzeloņstieples un neprognozējamas uzvedības zirgi. Pa kreisi ezers ar dubļainu govju aploku. Paeju pa labi – tur zirgu aploka žogs vēl pamatīgāks. Nekāda cita celiņa arī nemanu. Kā gan šajā vietā noderētu norādes ar atbildēm uz šādiem jautājumiem:

  • Vai uz putnu torni jāiet pa vienīgo meža ceļu?
  • Vai drīkst iet cauri zirgu aplokam?
  • Vai iešana cauri zirgu aplokam ir droša?

Nolemju iet tālāk. Uzmanīgi paceļu žoga augšējo dzeloņstiepli, palienu zem tās un vēroju zirgu uzvedību. Nekādas reakcijas. Gandrīz vai aizvainojoši. Vēl jātiek cauri pa to spraugu starp aploka žogu un pāris zirgu dibeniem. Filmās rāda, ka tie sper zibenīgi. Novērtēju, ka turoties tuvāk žogam, ar “pirmo piegājienu” zirgu pakaļkājas mani neaizsniegs. Tā arī bija. Nespēra.

Tālāk soļoju jau raitā solī. Spirgta (vēsa) saulaina diena. Ezera krastu govis apstrādājušas vēl rūpīgāk par zāles pļāvējiem. Nav zāles, nav niedru. Arī no krūmājiem palikuši 20 – 30 cm gari kāti pie pašas zemes. Nonāku pie koka vārtiņiem, kurus aizvērtā stāvoklī notur gara spirālatspere (lai govis nenonāk mežā). Aiz vārtiņiem pa zemes uzbērumiem un zig-zag veida koka dēļu taku nonāku līdz putnu vērošanas tornim. Tornis vienkāršs, nav īpaši augsts (kā priekš manis).  Apkārt klaigā putni. Netālu peld vairāki gulbju pāri. Palaikam var dzirdēt kā dumpis “iepūš tukšā stikla pudelē”.

Atceļš no torņa jau zināms un “nosoļojas” ātri. Pie zirgu aploka žoga, kā biju iedomājies, ģimenes ar bērniem un vecākas paaudzes cilvēki (par mani vecāki). Pagaidām viņi aplūkoja zirgus, bet varbūt viņi labprāt dotos arī tālāk gar ezera krastu, ja justos droši.

Kopumā -diena izdevusies, ja vienīgi un bez stresa uzņem misēkli ar neprecīzo GPS adresi un nepilnīgi norādīto attālumu līdz objektiem, kā arī neziņu par drošību pie zirgu aploka. Esmu pārliecināts, ka Engures ezera dabas parkā vēl atgriezīšos.

Facebooktwittergoogle_plusredditpinterestlinkedinmailby feather

You may also like...