Svētdiena pludmalē

Laika prognoze un tumši pelēkais laiks aiz loga nojauca visus manus svētdienas plānus. Nelija, bet vienalga tālākam braucienam neiedrošinājos. Pagriezu auto uz jūras pusi. Ja arī lietus traucēs, vismaz ieelpošu sāļāku gaisu. Pa ceļam auto stiklā ietriecās kāda lietus lāse, bet uz laukiem parādījās arī saules apspīdēti laukumi, kas priecēja ar varbūtību – izbēgt no lietus jūras malā.

Novietoju auto ceļa malā un pa taku cauri priedēm devos pie jūras. Ūdens virsma gluda kā spogulis. Netipiski jūrai. Nonācu pie pēdējiem kokiem kāpās un ieraudzīju, ka no ūdens krastā nāk sieviete sarkanā peldkostīmā. Viņu apsteidzot manā virzienā pa ūdeni skrēja divi lieli, brūni suņi. Gribēju paiet sānis, bet no labās puses gar pašu ūdens malu rikšoja vēl viens suns, arī liels, bet melns. Pat necenos pārliecināties, vai šie konkrēti suņi ir cilvēka (mani) labākie draugi un atkāpos pa to pašu taciņu, pa kuru atnācu pie jūras.



Piestāju ceļa malā citā vietā. Labi zināmā. Pludmalē gandrīz neviena cilvēka. Izņemot divas sievietes, kuras, ar kokiem rokās, ātrā tempā man tuvojās. Bet es viņām nebiju interesants – nūjotājas pagāja garām spriežot par kādu no torņiem, kas redzami kaut kur tālāk.

Par to, ka šogad vēl nav bijusi tāda īsta vasara, liecina ne vien tukšā pludmale šodien, bet arī ar zāli aizaugušais volejbola laukums. Parasti tur zāle nemaz nepaspēj uzaugt – to nobradā.

Tālumā ieraudzīju cilvēkus pludmalē un arī teltis. Zinot, ka kāpu joslā telšu celšana īsti nav pieņemama, metu somu plecos un devos izlūkot. Patiesi, zem priedēm vesela telšu pilsētiņa. Pēc mantām var noteikt, kura telts dzīvošanai, kura pārtikas noliktava un kura – ēdnīca. Tās zemā, kā pie zemes pieplakušās, vai nu bērniem, vai arī jauniem pāriem. Taciņas malā pat informācijas stends ar tekstu trīs valodās. Pirmā latviešu. Loģiski. Trešā angļu. Pieņemamai. Bet otrā? Vispār jau arī loģiski – lietuviešu valodā. Arī telšu pilsētiņas iemītnieki tikai lietuvieši. Tas nepārsteidz, jo viņiem pašiem savas jūras malas tikpat kā nav. Un to pašu izīrē citiem pa dārgu naudu.

Kamēr rakstu, jūra ir sakrokojusies. Sāk pūst aukstāks vējš no jūras puses. Netālu atskan “gara” grabēšana. Pludmalei pietuvojusies jahta un izmet enkuru. Pēc tam nostājas ar degunu pret vēju. Parādās arī pa kādam tumšam mākonim, ar iespējamu lietu. To negaidīšu. Pakoju savus piederumus somā un dodos ceļā.

Facebooktwittergoogle_plusredditpinterestlinkedinmailby feather

You may also like...