Krievos iešana

Piksens-1bildeEsmu pārliecināts, ka katrs vīrietis sākot jau no tā vecuma, kad sevi apzinās, domā par to, ko gribētu darīt pēc gada, diviem vai ilgāka laika posma. Bērnībā varbūt šie sapņi ir pavisam vienkārši un ierobežojas ar vienu vai diviem vārdiem – par ko es gribētu kļūt, kad izaugšu liels. Par tālbraucēju autobusa šoferi, konfekšu pārdevēju vai par dzērāju, kā kaimiņu Bergjānis – vienmēr jautrs, uz darbu nav jāiet un guļ, kad un kur vēlas.

Sasniedzot pusaudžu gadus jauno vīriešu mērķi kļūst konkrētāki – vai nu noteikta profesija, kuru apgūt pēc pamatskolas vai vidusskolas beigšanas, vai arī otra atbilde – pagaidām nezinu.

Līdzīgi jaunie vīrieši domāja arī pagājušajā gadsimtā līdz pat astoņdesmito gadu beigām, kad vēl dzīvojām citā valstī – Padomju Savienībā. Tikai tajā laika periodā katra vīrieša dzīves plāni tika sadalīti divās daļās – pirms un pēc obligātā militārā dienesta Padomju Armijā.

Obligātais dienests, vai kā tautā teica „iešana krievos”, bija  nezināms un tāpēc vairāk biedējošs periods  2 – 3 gadu garumā, kurā jaunais vīrietis tiek izņemts no ierastās dzīves vides (ģimenes, draugiem un dzīvesveida) un ielikts tur, kā izlēmis kāds militārs ierēdnis vai „spalvainā roka”.

Iespēju izvairīties no obligātā dienesta nebija daudz. Vislegālākā, ko arī daudzi izmantoja – uzreiz pēc vidējās mācību iestādes beigšanas iestāties jebkurā augstskolā, jebkurā fakultātē. Ja sekmīgi mācīsies un neizmetīs no augstskolas, obligātajā dienestā nepaņems. Vienīgā saskare ar armiju – mācības militārajā katedrā noteikts stundu skaits mēnesī un mācību nometne „sbori” vasarā kādā no armijas vienībām tepat Baltijā. Augstskolu beidzot – rezerves virsnieks ar leitnanta dienesta pakāpi.

Netrūka arī tādu, kuri izvēlējās ekstremālākus veidus kā izvairīties no „krievos iešanas” – izdomāt, atrast vai arī tikt pie dažādām tādām veselības problēmām, ar kurām armijā neņem.

Biedē viss nezināmais. Tādēļ ar interesi tika uzklausīts jebkurš stāsts no jau izdienējušo mutes. Tie gan pārsvarā bija par dabas apstākļiem mazāk zināmās un attālās Padomju Savienības vietās, kā arī visādi dīvaini un izskaistināti atgadījumi no karavīru dzīves. Arī par alkohola dabūšanu un  iedzeršanu un patvaļīgu aiziešanu no dienesta vietas, jeb žargonā runājot  „samovolkas”.

Man bija vieglāk – ģimenē bija trīs stāstnieki, vecākie brāļi. Divi vecākie savu dienesta laiku ar dažu gadu starpību pavadījuši gandrīz vienā un tajā pašā vietā – aiz Baikāla ezera pie Mongolijas robežām. Kā abi vēlāk mājās noskaidroja – kādu laiku pat gulējuši vienā un tajā pašā kazarmu ēkā un vienā un tajā pašā telpā. Sagadīšanās. Savukārt jaunākais no trim brāļiem dienēja tepat, gandrīz vai mājās – Kaļiņingradas apgabalā (bijušā Kēningsberga).

Biedēja arī tas, ka tā ir (būs) pirmā reize prom no mājām uz tik ilgu laiku, starp svešiem cilvēkiem, bez vecāku palīdzības. Par visu vajadzēs parūpēties pašam – sākot no apģērba uzturēšanas kārtībā pat līdz trauku mazgāšanai.  Vajadzēs pakļauties citu gribai bez iespējas runāt pretī.

Par „krievos iešanu” jauno vīriešu tuvāko cilvēku lokā bija dažāda attieksme. Protams, atkarībā no paša jaunā vīrieša un viņa līdzšinējās uzvedības. Bija tādi, kuri teica, ka „krievos” no nesakarīga jaunekļa „iztaisīs cilvēku”. Mammas teica, lai jau iztrakojas tagad, atnāks mājās no dienesta, būs prātīgāks. Draudzenes solīja pavisam noteikti sagaidīt atpakaļ. Dažiem draugi izteica nožēlu, ka jauneklis nav mācējis izvairīties no armijas vai kaut uz laiku atlikt dienestā iešanu.

Tad, kad man paziņoja iesaukšanas datumu – 1975.gada 1.novembri – kaimiņienes un klases biedru mammas izteica līdzjūtību manai mammai, ka man jādodas prom pašā pirmajā tā gada rudens iesaukuma dienā. Lai arī man pašam iekšā bija tāds „drebulis” par nākošajiem diviem gadiem, piekritu mammas teiktajam – ātrāk iesauks, ātrāk būšu nodienējis obligāto dienestu. Te nu viņai bija taisnība – no obligātā militārā dienesta mani demobilizēja tieši pēc diviem gadiem – 1977.gada 1.novembrī. Mana „krievos iešana” ilga tieši divi gadi un ne dienu vairāk.

Turpmāk padalīšos ar vairākiem spilgtākiem iespaidiem no manas „krievos iešanas” divu gadu garumā.

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmailby feather
rssyoutubeby feather

You may also like...

1 Comment

  1. Sveiki!Es lasīju Jūsu mājas lapā atmiņas par padomju armiju.Man arī gadījās dienēt 2 gadus , bet tikai pēc dienesta iestājos augstskolā, nepaspēju izvairīties no obligātā dienesta:(Dienēju Leningradas apgabalā PVO , kara katedrā mani pārmācīja par tankistu.Skatos bildes, jums pārsvarā daļā bija baltie cilvēki, bet kur es dienēju vairāk uzbeki, azerbaidžāņi, gruzīns, tikai viens bija korejietis vārds” Nagai”,stāstīja, ka viņiem delikatese esot suņu gaļa:( bet vienreiz nonācu citā daļā( komandējumā), kur vairāk melnie, krievi tikai 4-5,vispār tur 30 cilvēki bija , tad es nejauši iegāju viņu teritorijā, es nezināju, ka kazarmā ir atsevišķi kubriki, melnajiem un baltajiem, es jau biju otro gadu dienestā, tāpēc īpaši nebaidījos, tad viens melnais man iznāca priekšā un teica: “zdes nehodi”es arī aizgāju, tad prasīju krieviem, viņi teica, jā tur labāk neiet, jo viniem daudziem “kinžals”esot zābakā, un ja nepatīk, varot arī uzbrukt:(Tur “dedovščina”nebija, kā normālā daļā, bet noteicēji bija azerbaidžāņi, vai uzbeki, nezinu

Comments are closed.