Apzinies savu spēju robežu lai to pārsniegtu

Katram cilvēkam ir savas spēju un izaugsmes robežas. Ikvienā jomā. Šī robeža nav ierakstīta izglītības iestādes izdotajā dokumentā vai darba amata aprakstā. Robeža ir mūsu galvās. Tā ir neticība savām spējām un bailes riskēt. Vai arī nevēlēšanās piepūlēties.

Lai tiktu pāri šai robežai, reizēm pietiek vien ar iedrošināšanu, atbalstošu vārdisku “pagrūdienu” no malas. Dažādu reformu un pārmaiņu periods ir vislabākais laiks, kad “taustīt” un pārbaudīt savu spēju robežas. Tad tiek nojaukta vai īsti nedarbojas esošā birokrātiskā lietu kārtība, bet jauna vēl nav nostiprinājusies. Pārmaiņu laikā svarīgāka ir katra indivīda spējas (prasmes) sasniegt tajā brīdī aktuālu mērķi, risināt konkrētu problēmu nekā viņa formālā izglītība vai kvalifikācijas sertifikāts.  

Savu spēju robežas vajag meklēt nevis ar mērķi tās “nofiksēt” un tad atslābt, veidot sev mierīgu un komfortablu vidi lai tajā ierušinātos, bet gan censties tās pārbīdīt, sniegties tām pāri, uz augšu. Tikai vien tāds sīkums – jābūt drosmei atteikties no sasniegtā komforta līmeņa. Atteikties no ierastā dienas režīma, dzīves vides, varbūt pat no cilvēkiem apkārt – izmantot iespēju un pieņemt jaunu izaicinājumu. Jo vecāki kļūstam, jo grūtāk būt drosmīgam.

Kā man nesen teica kāds gudrs, zinošs cilvēks, kuru ļoti cienu – nejaušību nav. Dzīve piedāvā iespējas un tas ir mūsu pašu ziņā – riskēt un pieņemt tās, vai arī “šo” palaist garām un gaidīt nākošo, īpašo.  Tā ir bijis arī man. Dažās no šīm iespējām, ne bez šaubīšanās un ilgām pārdomām, esmu pieņēmis. Par dažām no tām turpmāk …

Pirmā. Lauksaimniecības arodskolā strādāju par automašīnu praktiskās vadīšanas instruktoru. Gadiem ilgi. Darbs nemainījās, mainījās apmācāmiem un automašīnu modeļi. Jo nekas nav nemainīgs. Pienāca laiks, kad arī arodskolā notika lielas pārmaiņas. Man piedāvāja instruktora darbu nomainīt pret darbu mācību klasē. Mācīt teoriju.

Sākumā nobijos. Atteicos. Apzinājos, ka vispirms pašam nāksies daudz ko mācīties. Mainīt ierasto (visai brīvo) dienas ritmu un dzīvot stigri pēc minūtēm, pēc skolas zvana. Mainīties arī pašam. Bet vienlaikus tas būtu kas jauns, nezināms, interesants. Domāju vairākas dienas līdz izlēmu – kādēļ gan nepamēģināt? Painteresējos vai piedāvājums vēl ir spēkā. Bija. Ar gada slodzi 1200 kontaktstundas, kuras bija “jāpaspēj” 8 mēnešos. Katra diena tika izplānota līdz minūtes precizitātei. Man bija svarīgi arī tas, lai nepieviltu cilvēkus, kuri man uzticējās piedāvājot šo darbu.

Otrā. 1994.gads. Attīstās Zemessardze. Tajā skaitā Kājnieku mācību centrs Cēsīs. Instruktori ir fanāti savā jomā, bet nevienam nav nekādas pieredzes kā plānot un organizēt mācību darbu centrā. Man arī ne, jo visu laiku esmu tikai mācījis, ne organizējis. Bet dzīve atkal “piedāvāja” iespēju – uzaicinājumu strādāt Kājnieku mācību centrā. Mācījos pats no dāņu un britu kolēģiem – mācīju citus. Rezultāts – atjaunotajā Latvijā pirmā oficiāli akreditētā militārā mācību iestāde. Bet privāti (šaurā lokā) vēl augstāks darba novērtējums – Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvju atzinums, ka viņiem vajadzētu no mums mācīties.

Trešā. 1997.gads. Aizvadītie gadi Kājnieku mācību centrā nav palikuši neievēroti. Dzīve atkal “piedāvā” izvēli – palikt Cēsīs un nesteidzīgi baudīt  kolektīva darba augļus, vai arī to pašu ieviest visos bruņotajos spēkos – turpināt dienestu Rīgā, Nacionālo bruņoto spēku Apmācību daļā.  Piekritu, protams, ne bez šaubīšanās un pārdomām.

Ardievu Cēsis. Uz ilgāku laiku vilciens kļuva mans draugs. Pa 2 stundām rītos un 2 vakaros. Mājup braucot kāds žurnāls un miegs. No rīta – grāmatas, angļu – latviešu vārdnīca. Un lieliska kolēģu komanda – Juris, Aija, Ansis un divas Anitas. Un atkal nevar nepieminēt lielo dāņu un britu kolēģu atbalstu. Fantastiski gadi interesantā vidē un ļoti radošā darbā – veidot kaut ko pavisam jaunu. Plus unikāla pieredze.

Tagad šaubu mirklis – teikt vai nē. Te vēlreiz par sākumā pieminētajā spēju robežām, par to, ka nevajag palikt pie tām, bet vienmēr meklēt iespēju tām kāpt pāri, pasniegties augstāk. Tad mūsu darba rezultātu novērtēs augstāk par formālu izglītības dokumentu. Kādēļ atkal to pieminu?  Man dzīvē veicies ar saviem priekšniekiem, kuri man ticējuši un uzticējušies. Bija jācenšas, lai viņus nepieviltu, jo … vēl joprojām mana militārām “izglītība” ir tikai 4 nedēļu kurss “Kājnieku vada taktika” 1994.gadā, bet augstskolu beidzu 50 gadu vecumā.  

Te nonākam pie ceturtās iespējas. Pašvaldības policija. Pilnīgi sveša un nezināma joma. Piedāvājums pārsteidza. Pēc nedēļas piekritu. Sākums gan praktiski, gan teorētiski “no nulles”. Bez lielas saprašanas, kādai vajadzētu būt pašvaldības policijai. Konsultācijas ar kolēģiem – Jāni Dobelē un Valdi Cēsīs. Kopš tā laika visai populāra lasāmviela – likumi, MK noteikumi, saistošie noteikumi, tiesu nolēmumi. Katru dienu kaut kas jauns, reizēm negaidīts.

Vai ar to sasniegta maksimālā robeža? Laikam jau nē – nesen jauns piedāvājums. Pārdomām vien dažas minūtes. Piekritu. Dzīve turpinās. Bez robežām mūs galvās. Ja uznāk šaubas – labi, ja blakus saprotošs cilvēks, kurš īstajā brīdī “pagrūž”.

Kad liekas, ka sasniegta savu spēju augstākā robeža, pastiepies uz pirkstgaliem (piepūlies) un pamēģini aizsniegties augstāk par pašreiz sasniegto.  Pārvari bailes no nezināmā, paķircini tās!

Godīgs ir arī tāds cilvēks, kurš labi apzinās savas spējas, neriskē, pat necenšas meklēt un apgūt ko jaunu un to neslēpj no apkārtējiem.  Vienīgi tādu eksistenci Deivida Deidas grāmatā “Īsta vīrieša ceļš” sauc par “mirušu dzīvi”.

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmailby feather
rssyoutubeby feather

You may also like...