Dzīvošanai mazās pilsētās ir kāda interesanta nianse: gandrīz katrs zina, kur dzīvo ne tikai viņam vajadzīgie, bet arī citi, biežāk “mutvārdu avīzēs” pieminētie cilvēki. Ja arī tajā brīdi persona nav sastopama savā “dzīvesvietā”, tad daži īpaši “informētie” pat zina, kur vajadzīgo cilvēku atrast. Tad, kad norisinājās turpmāk pieminētie notikumi, biju to personu skaitā (kā jau pašvaldības policijas darbinieks), par kuriem zināja daudz. Vai viss bija taisnība, tas cits jautājums, par ko šoreiz nerunāsim.
Nedēļas nogales brīvdienās ir tāds brīdis, kad liela daļa cilvēku ir pamodušies, nesteidzīgi rosās pa savu dzīves telpu, bet vēl nav devušies laukā. Tādā brīdi pie dzīvokļa durvīm izdzirdēju klauvējienus. Tātad kaut kas ārkārtējs, jo, kā pieminēju, šis ir laiks, kad normāli cilvēki vēl rosās pa mājām.
Atvēru durvis. Aiz tām kāpņu laukumiņā stāvēja nepazīstama sieviete un satrauktā balsī stāstīja, ka uz pilsētiņas galvenās ielas atrodoties mazs bērns. Viens pats. Bez pieaugušajiem. Varot notikt kāda nelaime. Palūdzu pāris minūtes pagaidīt, lai saģērbtos laukā iešanai.
Rīts bija saulains, sniegs nokusis, lēns vējš. Zaros pumpuri vēl nebija atvērušies un arī zāle snauda. Uz ielas uzreiz ieraudzīju mazu bērnu, kurš lēnām, bet pārliecinoši kaut kur devās. Sieviete teica, ka esot viņam sekojusi nelielu gabaliņu un tad nākusi sameklēt mani. Piegāju pie zēna un pajautāju, kurp viņš dodas viens pats.
Man pretī droši raudzījās maza, apaļa sejiņa ar divām spožām acīm. Lai arī viņš bija viens, tomēr apģērbies atbilstoši laika apstākļiem. Tikai galvā cepure, tāda kā aubīte, uzvilkta otrādi. Un sejiņa, iespiesta daļā, kas paredzēta kaklam, izskatījās īpaši maziņa un apaļa.
Atbildi uz savu jautājumu, kur viņš dodas, es nesaņēmu. Tāpat zēns neatbildēja, kad vaicāju, kā viņu sauc. Kad jautāju, cik viņam gadu, zēns lepni pastiepa uz augšu roku ar trīs nenolocītiem pirkstiem. Ahā, pirmais kontakts mums ir! Bet ko tas man dod? Ielas vēl tukšas. Arī pieminētā sieviete nemanāmi pazudusi.
Galvā vienlaikus šķetināju visādus rīcības variantus. Viens no tiem bija – sameklēt cilvēku, kurš varētu atpazīt tāda vecuma bērnu. Tātad – kādu, kas strādā bērnudārzā. Pilsētiņa maza, lielākas izredzes, ka atpazīs.
Tikmēr turpināju iztaujāt mazo: vai zina, kur dzīvo? Viņš pamāja ar galvu. Tāda atbilde manī pamodināja sīku cerību, ka situāciju varētu atrisināt ātrāk. Tomēr – kāds no tā labums, ja viņš nerunā. Jautāju tālāk: vai viņš var parādīt ceļu uz mājām? Atkal apstiprinošs mājiens ar galvu. Uz kuru pusi mums jāiet? Zēns ar roku parādīja virzienu pa ielu lejup no kalna.
Tā nu mēs abi lēnām gājām … turēju mazo plaukstu savējā. Pie katra krustojuma jautāju: kurā virzienā tagad jāiet? Kā atbilde – norāde ar brīvo rociņu – tikai uz priekšu. Kā par spīti, uz ielas neviena paša cilvēka. Ja mēs ejam pareizā virzienā, gan jau ka kāds no kaimiņiem atpazītu mazo zēnu. Nekā.
Manī jau nedaudz bija mazinājusies cerība šādā veidā atrast bērna vecākus. Pirms dzelzceļa pārbrauktuves palicis pēdējais krustojums. Tajā atkal jautāju: uz kuru pusi tagad jāiet? Šoreiz zēns ar roku norādīja uz šķērsielu labajā pusē. Labi, iesim tur!
Kad bijām pavisam nedaudz pagājuši, pie vienas no mājām ieraudzīju šim laikam neparastu rosību: vairāki pusaudži staigāja ap māju, malkas šķūnīšiem un starp ielas pretējā pusē augošajiem kokiem. Mūs ieraudzījuši, tie kaut ko skaļi sauca pagalma virzienā un skrēja pretī. Pie manas rokas turējās viņu mazais brālītis.
Mājas pagalmā sastapu satraukušos vecākus un sāku viņus iztaujāt, kā tas var notikt, ka mazs bērns viens pats atrodas tik tālu no mājām. Tā kā tajā rītā nevienam nevajadzēja iet uz darbu vai skolu, tad ģimene dienu sākusi nesteidzīgi. Kurš jau rosījies, kurš vēl gulējis. Un tā nav pamanījuši brīdi, kad mazākais pats saģērbies, ar dzīvokļa durvīs esošo atslēgu atslēdzis durvis un izlavījies laukā. Zēns, acīm redzot, labi iegaumējis ceļu uz veikalu, kurā nesen māte pirkusi visādus kārumus. Droši vien brīvdienu rītā nolēmis pats doties pēc tiem.
Labi, ka šis gadījums beidzās laimīgi, neviens necieta un nepazuda. Tomēr ar atslēgas atstāšanu dzīvokļa ārdurvīs, ja mājās mazi neprognozējami bērni, jābūt uzmanīgiem. Manā krājumā ir vēl kāds stāsts par to, kā tālredzīgi bēgšanai no mājām gatavojās kāds cits bērns. Bet par to varēsiet šeit lasīt kādā citā reizē.
…
Visits: 23
