Nesen noskatījos ierakstu no kāda biznesa cilvēku foruma un tajā manu uzmanību pievērsa viena interesanta doma – kā mūs uztver (pieņem) apkārtējie cilvēki. Tieši tāpat varētu arī teikt – kādēļ tieši šie cilvēki (atrodas) ir manu interešu lokā un viņu vārdi ierakstīti mana telefona kontaktu sarakstā.
Mans vārds ir Jānis. Vīriešu ar tādu vārdu Latvijā ir tūkstošiem, tādēļ ar to vien ir par maz, lai tieši es būtu “pierakstīts” uz līmlapiņas pie datora monitora, kalendārā vai arī nokļuvis kāda telefona kontaktu grāmatiņā. Būtiski ir kādu lomu es “spēlēju” citu cilvēku dzīvē. Un otrādi – kāda ir katras personas loma manā dzīvē. Pārejoša vai paliekoša.
Viena tāda īpašo personu grupa ir mums paši tuvākie. Vecāki (kamēr ir dzīvi), brāļi un māsas, laulātie, bērni un mazbērni (kad gana lieli paaugušies, lai pašiem būtu savs telefons). Tāda ir viņu nemainīgā, pat neapspriežamā loma mūsu (manā) dzīvē. Domāju, ka tādā statusā arī es varētu būt ierobežotā skaitā telefonu. Lai savējos ātrāk atrastu, sarakstā viņu vārdiem priekšā liku ciparu “1”. Lai vienmēr “pa rokai”. Jo, lai arī tuvinieki, tomēr ar vieniem sarunas notiek bieži, ar citiem – retāk. Bet joprojām tuvinieki.
Draugi un ļoti labi paziņas. Neatkarīgi no darba vietas, ieņemamā amata un statusa sabiedrībā. Dažiem tas nozīmē gandrīz vai vienu un to pašu (es domāju draugs un labs paziņa). Tomēr ne visiem. Ja tā nosacīti var teikt, ka katram cilvēkam apkārt ir vairākas žogu rindas, tad ar paziņu var parunāt pāri žogiem vai arī ielaist pa ārējā žoga vārtiņiem uz kādu kafijas tasi (dzēriena glāzi) un sarunām, tad tikai draugs tiek tālāk. Uz kopīgu laika pavadīšanu un sarunām par gandrīz jebkuru tēmu. Un telefona grāmatiņā šie cilvēki atrodas blakus radiniekiem. Vienīgā atšķirība, ka šis statuss laika gaitā var mainīties.
Kolēģi. Nepastāvīga saraksta daļa mūsu telefonā. Ne tādēļ, ka kāds aiziet no darba, tā vietā nāk cits, bet gan … tie ir cilvēki ar kuriem esam saistīti tikai sava darba jautājumos. Priekšniecība, padoties, sadarbības partneri. Ja mainās mūsu darba vieta, ar laiku “izdzēšas” bijušo kolēģu vārdi (ja vien kāds nav iekļuvis labu paziņu vai draugu statusā), to vietā parādās jauni kontakti. Tas notiek tik dabiski.
Noderīgie cilvēki. Katram var gadīties situācijas, kad vajadzīga kāda konkrēta palīdzība. Ja policijai, “ātrajai palīdzībai” un vēl kādam dienestam ir viens kopīgs telefona numurs, tad citos gadījumos meklējam tuvāko un (vai) labāko speciālistu savā jomā. Piemēram, auto remontā. Loģiski, ka mainot savas dzīves vietas, manā telefonā mainījušies arī auto servisa, speciālistu vai pat kaimiņu telefona numuri. Tālākie iedzēsti, to vietā nākuši tuvākie.
Interesanti tas, ka sarakstā pie numura parādās vārds un … nozare, kurā cilvēks var palīdzēt. Piemēram, Saša – autoelektronika, Guntis – atslēgu SOS, Jura – metināšana, Taņa – ģimenes ārste, Zeltiņa – klases audzinātāja, Andris – taxi, un tml.
Līdzīgi ir arī ar iepriekš pieminētajiem kolēģiem. Palūkojieties savās telefona grāmatiņās, kur blakus vārdam atradīsiet arī kontaktu darba vietas vai amatus. Bieži vien saīsināti šifrētus sev vien saprotamā veidā.
Un vēl, pieļauju tādu iespēju, ka kontaktu sarakstā ir arī tādi numuri, uz kuriem neesat zvanījuši sen, sen, bet palūkojoties uz to – prātā nāk kādas gaišas, patīkamas atmiņas. Gluži kā šķirstot kādu fotogrāfiju albūmu. Ja kāds pajautātu, kādēļ tieši šis numurs vēl ir sarakstā – grūti pat būtu atrast atbildi. Tātad ar kaut ko šis cilvēks īpaši palicis atmiņā. Neatkarīgi no tā kur dzīvojis, kur strādājis un kādus amatus ir ieņēmis. Man personīgi liekas, ka tieši šis sarakstiņš ir pati vērtīgākā daļa.
Atliek vien minēt, cik telefonos atrodams mūsu vārds, bez atsaucēm uz darba vietām, amatiem un mūsu profesionālajām prasmēm. Jo to visu var uzvilkt vai novilkt kā darba specapģērbu, mainās tik krāsa, fasons un logo uz tā. Kāds mani varbūt atceras kā auto vadīšanas instruktoru, cits kā pirmo skolotāju militārās gudrībās vai saistībā ar PG un FG, vai arī kā “mentu” vienā no Zemgales novadiem. Tomēr bez visa tā nemainīgi paliek tikai vārds: mans un Tavs.
…
Visits: 62
