Starptautiski stipru “viļņošanos” ierosinājis Francijas prezidenta paziņojums par iespēju uz Ukrainu nosūtīt karaspēku. Uzreiz kategoriski tādu lēmumu noliegušas ASV, Lielbritānija, Austrija, Vācija, Čehija un vēl vairākas NATO valstis.

Tomēr ir arī tādas valstis, tajā skaitā NATO dalībvalstis, kuru paziņojumi nav bijuši tik kategoriski noraidoši. Šo viedokli citiem vārdiem varētu aprakstīt apmēram tā: karaspēka nosūtīšana uz Ukrainu nav pieņemama patreiz, bet var rasties situācija, kad tāds lēmums nākotnē ir vienīgais veids lai apturētu Putinu un glābtu Eiropu (Rietumus) no daudz lielākas nelaimes.

Vienlaikus tāda tāla un teorētiska varbūtība par rietumu valstu karaspēka nosūtīšanu uz Ukrainu var būt skaidrs vēstījums Krievijai, ka turpinot karu Ukrainā, tai var nākties sastapties ar daudz jaudīgāku, mūsdienīgāku pretinieku uzreiz, bez jebkādas pauzes savu (krievu) spēku atjaunošanai.

Uzturot publiski “dzīvu” karstu diskusiju par iespējamo karaspēka nosūtīšanu uz Ukrainu, “neredzamajā fonā” var turpināties politiķu un ekspertu darbs pie tā, kā labāk sagatavoties, ja šāds kritisks brīdis tomēr patiesi pienāktu. Netiktu zaudēts tik svarīgais laiks, lai šādu procesu sāktu gatavot no “nulles”.

Pavisam svaiga ziņa, kas “izsūkusies” no ASV politiķu aprindām ir tā, tas (par karaspēka sūtīšanu) ir katras valsts individuāls lēmums un ASV nemēģinās nevienu atrunāt.

Šorīt internetā lasīju ziņu, ka pieņemts lēmums Rumānijā, ne pārāk tālu no Ukrainas, veidot lielāko NATO bāzi, paredzot tajā izvietot 10 000 karavīru plus viņu ģimenes. Praktiski, tā jau būtu neliela izmēra pilsēta ar visu nepieciešamo militāro un civilo infrastruktūru.

Daudzus varbūt pārsteidza Čehijas prezidenta paziņojums, ka viņi (čehi) atraduši ukraiņiem nepieciešamo artilērijas munīciju. Tiek minēti dažādi skaitļi: 300 000 – 500 000 un pat 800 000 vienības.

Izrādās, ka čehi, atšķirībā no citām lielajām rietumu valstīm, kuras plānoja attīstīt nepieciešamās munīcijas ražošanu pie sevis, izmantojuši savus senos kontaktus (kā bijusī padomju bloka valsts) ar vēl nesenajiem Krievijas draugiem (simpatizētājām) vai biznesa partneriem. Jo apmēram 300 000 munīcijas vienību esot padomju parauga ražojums. Iespējams, ka čehi, kas arī ražo un eksportē ieročus, kaut kādā veidā ieinteresējuši uz tālāku sadarbību, ne tikai ar naudu par artilērijas šāviņiem.

Vairāku valstu vadītāji paziņojuši, ka vairs nepiegādās Ukrainai munīciju un ieročus, kā arī kaujas tehniku. Protams, tādi paziņojumi izsauca “šūmēšanos”, tādēļ drīz vien sekoja skaidrojumi, ka šīs valstis pārtrauks piegādes no savu bruņoto spēku krājumiem, jo esot izsmeltas visas rezerves. Tomēr valstu valdības neaizliedz saviem ražotājiem pārdot gatavo produkciju ukraiņiem uz komerciālu līgumu pamatiem.

Katrai valstij ir sava militāro līdzekļu krājumu “politika”. Viena no lielvalstīm atklājusi, ka tās noliktavās atrodas liels skaits no bruņojuma noņemtās raķetes un nepieciešams lemt – ko ar tām darīt. Utilizēt – dārgi. Kā viena no opcijām ir tās pārbaudīt, sagatavot drošai lietošanai un nodot Ukrainai.

Izrādās, ka arī Vācijā ne visas bieži pieminētās TAURUS raķetes … ir kaujas gatavībā. Daļu no tām nepieciešams pārbaudīt un veikt apkopes, kas tikšot darīts iespējami tuvākajā laikā. Bet joprojām kategoriski tiek noliegta iespēja tās jebkādā veidā nodot Ukrainai. Briti mēģina vāciešus pierunāt uz maiņu: TAURUS atdot britiem, bet viņu savas un franču kopražojuma raķetes dotu ukraiņiem. Vienīgi – britu raķetes nelido tik tālu, kā TAURUS.

Cilvēki diskutē arī par to, kādēļ Krievijā nav protestu pret karu un lielajiem cilvēku zaudējumiem. Tam ir divi nopietni iemesli.

Daudzu gadu laikā Krievijā panākts tas, ka jebkurš savādāk domājošs cilvēks, kurš par to arī runā publiski, tiek sodīts. Vai nu vienkārši atņem biznesu un īpašumus, vai ieliek cietumā, vai arī pa laikam lasām par nāves gadījumiem mīklainos apstākļos.

Ārpus lielajām pilsētām un ekonomiski attīstītajiem reģioniem dzīvojošo cilvēku ienākumu līmenis ir tik nožēlojams, ka daudzu ģimeņu vienīgais stabilais ienākumu avots ir līgums par dienestu armijā. Kaut gan arī šajā sakarā var lasīt dažas tēzes par to, ka daudzos trūcīgajos reģionos armijai derīgo cilvēku resurss drīz būs izsmelts un pienāks kārta jau nedaudz turīgākajām iedzīvotāju slānim, kuriem “asinsnauda” nav vienīgā iespēja pelnīt.

Diemžēl joprojām uz nezināmu laiku “iesprūdis” ASV kongresmeņu līgums par palīdzību Ukrainai. Tāpat vairs neredzu pat prognozes par to, kad paši ukraiņi pieņemtu ilgi gaidīto un svarīgo likumu par mobilizāciju. Vienīgi ir neliela pozitīva “vēsmiņa” UNIAN.net lasītajās publikācijās. Bruņotie spēki vairs netiek pieminēti kā tie “sliktie”, kuriem vajagot tik un tik tūkstošus karavīru frontē, dēļ kā joprojām bango emocijas. Arī vairs ne tik kategoriski ir viedokļi, ka nevarētu mobilizēt sievietes, jo armijai vajag cilvēkus ne tikai ierakumos, bet arī aizmugures atbalstam un nodrošinājumam, apgādei. Tagad biežāk var lasīt par to, ko darīt ar personām, kuras apzināti izvairīsies no karaklausības un mobilizācijas.

Vēl viena ziņa, gan ne pavisam jauna: nesen ieceltais Ukrainas bruņoto spēku komandieris Sirskis ķēries pie kārtības ieviešanas: daudzās struktūrās un spēku veidos uzsākti auditi … noskaidrot faktisko situāciju un ieviest noteiktu lietu un procesu kārtību.

Views: 53

instagram
Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmail