Žurnāla “Lauku Dzīve” balvas izcīņas dalībnieku vimpelis

Nesen starp dažādām vecām lietām „izraku” vimpelīti ar uzrakstu „Surf, Usma, 84”. Tas atgādināja par kādu „slimīgu” aizraušanos, kas kļuva populāra pirms vairākiem gadu desmitiem. Nezinu, kad tieši šī slimība ienāca Latvijā, tādēļ turpinājumā vairāk par to, kā ar to saslimu es. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados mans kolēģis Vilis no Tallinas Eksperimentālās kuģu remonta rūpnīcas atveda divus vindsērfinga dēļu komplektus. Līdz tam biju redzējis stāvošos cilvēkus uz dēļiem ar buru rokās tikai iztālēm, caur braucošas automašīnas logu. Tagad vienu tādu komplektu Vilis piedāvāja izmēģināt man. Sarkans dēlis, garš alumīnija masts un vēl tāds dīvains elipsveida izstrādājums no līmēta koka. Protams, vēl arī neliels maiss ar buru un vairākiem lineāliem. Vismaz sākumā man tie līdzinājās vēl no skolas laika pazīstamiem lineāliem bez nojausmas – kam tie domāti.

Inventārs ir, vajag to likt lietā. Tuvākā piemērotākā vieta tad bija Ungura ezers, netālu no Cēsīm. Visu kopā kaut kā saliku. Nostāties uz dēļa un uz tā nožonglēt jau bija grūtāk. Bet vēl vajadzēja izcelt buru no ūdens un iegriezt vējā. Vai nu dēlis steidza pagriezt degunu pret vēju ātrāk nekā tam biju gatavs, vai arī masts ar buru palika manās rokās tad, kad atmuguriski gāzos ūdenī.

Liekas, ka tieši tur, pie Ungura ezera pirmo reizi satiku Juri Rudzīti, kuram burāšanas pieredze bija ievērojami lielāka. Tā nu sanāca, ka ceturtdienu pēcpusdienas kļuva par mūsu (mana un vēl vairāku citu iesācēju) mācību dienām Jura vadībā. Mācījāmies ne vien kā uzsākt burāšanu, bet arī kā vējadēli virzīt mūs izvēlētajā virzienā. Bija reizes, kad „nācām mājās” brienot pa ūdeni krasta tuvumā un visu inventāru velkot sev līdzi, jo atburāt nebija prasmes vai arī pavisam vienkārši – vairs nebija fiziska spēka noturēt līdzsvaru un buru.




Juris mūs iedrošināja sākt piedalīties sacensībās, kas notika gandrīz katru nedēļas nogali kādā no Latvijas ūdenskrātuvēm vai jūras līcī. Ja uz ceļa kāda kravas auto kravas kastē vai uz jumta bagāžnieka redzēja vējadēli un mastu – tas jau bija savējais. Kā viena liela līdzdomātāju ģimene. Atceros kāda sacensības jūras līcī. Viļņi nebija lieli, arī vējš mērens, bet viss kopā man radīja stipri manāmas grūtības. Cīnījos attālu no krasta. Pēdējā vietā braucienā. Bet nedomāju padoties. Līdz tiesnesis, kas laivā mani cītīgi gaidīja pie vienas no pagrieziena zīmēm, klusām teica: „varbūt labāk būtu burāt uz krastu?”. Tā arī izdarīju – distanci nebeidzis. Tomēr rezultātu lapā vēlāk ievēroju, ka arī tas brauciens man ticis ieskaitīts.

Par to, ka windserfings var saslimdināt cilvēku un likt tam darīt pavisam dīvainas lietas, liecina kāds gadījums. Ungura ezerā notika ikgadējā CATA balvas izcīņa. Ar dažādiem transporta līdzekļiem ieradās dalībnieki, krastā novietoja savu ekipējumu un izmēģināja vēju ezerā. Pa ceļu zem kokiem stāvlaukumā ienāca kāds garš, gaišmatains vīrietis T-kreklā un šortos. Liekās – nekā īpaša. Bet aiz viņa muguras vertikālā stāvoklī bija redzams gan vējadēlis, gan arī masts. To visu viņš nesa uz saviem pleciem. Šī jaunā vīrieša vēlme nokļūt uz sacensībām Ungura ezerā bija tik liela, ka paveica grūti iedomājam: ar elektrisko vilcienu viņš vispirms no Saulkrastiem aizbrauca līdz Rīgai, kur pārsēdās dīzeļvilcienā uz Cēsīm. Citi pasažieri bijuši  tik atsaucīgi, ka palīdzējuši dēli un mastu iedabūt vagonā (un izdabūt laukā) caur vagona logu. No dzelzceļa stacijas Cēsīs uz 14 kilometrus attālo Ungura ezeru viņš devies kājām, līdz apturējis kādu kravas auto. Un ieradās laikā.

Cik atceros, tad tajā periodā lielākās windsurfinga sacensības bija žurnāla „Lauku dzīve” balvas izcīņa, katru gadu notika dažādās vietās. Vislabāk atmiņā palika tās, 1984.gadā, Usmas ezerā. Dalībnieku bija daudz. Pēc brauciena, kad lielākā daļa burātāju vienlaikus devās uz krastu, buras pilnībā aizsedza skatu, ka tiem, kas atradās aizmugurē, nebija iespējams saredzēt piestātnes vietu, uz kurieni burāt. Vajadzēja pagaidīt līdz „noskaidrojas skats”. Bet krastā daudzus gaidīja ģimenes ar uz ugunskura vai gāzes pavardiem gatavotu mielastu.

Ja Cēsu pusē burātājus kopā nesaturētu Juris Rudzītis ar savu humoru un entuziasmu, tad daudz ko būtu „palaidis garām” no tā, ko dod vēja ķeršana ar windsurfingu. Tagad zinu, kā ir tad, kad ezera vidū sauli nomaina tik spējas vēja brāzmas un lieli krusas graudi, ka vienīgais glābiņš no tiem ir slēpšanās ūdenī. Zinu arī, kā izskatās apļveida varavīksne. Ne tāda, puslokā, kādu parasti redzam pār laukiem un mežiem, bet noslēgtu varavīksnes apli, kura zemākajā punktā stāvēju es. Stiprs vējš pacēla ūdens lāses no ezera virsmas, uzspīdēja saule un aplis noslēdzās.  Un rudeņi, kad ūdens palika aizvien vēsāks un vēsāks, rokas sala turoties pie slapjā grotbomja. Atlika vien apsēsties uz dēļa, „izklapēt” nosalušās rokas pret pleciem, lai tajās atgrieztos dzīvība un tad, kā ar stīviem kapļiem atkal ķerties pie buras.

Jura ieinteresēti daži burātāji pat ķērās pie vēja dēļu būvēšanas pašu spēkiem pēc ārzemju žurnālos atrodamiem rasējumiem. Tajā skaitā „grimstošo” dēli, kuru „startēja” atrodoties ūdenī, ļaujot vējam burātāju izcelt no ūdens, un, vējam pierimstot, dēlis ar burātāju lēnām nogrima viļņos. Es pats jaunrades procesā nepiedalījos, jo Vilis no Tallinas atveda jaunāku vēja dēļa modeli „Paggi”. Plānāku, ātrāku par iepriekšējo ar kuru izbaudīju vēju un viļņus vēl vairākas windserfinga sezonas.

Nesen atradu vēl dažus “suvenīrus” no astoņdesmitajiem gadiem – par burāšanu ar vindserfingu Ungura ezerā. Apskatīt manus atradumus un lasīt rakstu vari nospiežot uz šo saiti: Burāšana Ungura ezerā pirms 40 gadiem – piksens.com

Visits: 74

instagram
Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmail