Reizēm no jauna turpinās emocionālās diskusijas par iespēju ātrlumpārkāpējus sodīt jau par pirmo kilometru. Timrots vienā no saviem raidījumiem mērīja kādas novirzes ir automašīnu spidometriem. Jā, tādas ir. Par to arī rakstīju iepriekš, ka spidometrs “rāda” vairāk nekā faktiskais braukšanas ātrums. Kā braukt ātri nepārkāpjot likumu.
Timrota mērījumi pierāda, ka nav jābaidās braukt ar ātrumu, kad rādījums spidometrā sakrīt ar maksimāli atļauto. Ja brauksi tā, tad faktiskais ātrums, ko fiksētu arī policisti, būtu pat nedaudz mazāks par atļauto. Tas nozīmē, ka arī gar fotoradariem var braukt garām bez vajadzības lieki sabremzēties. Tāpat arī uz ceļiem zonās, kurās radari kontrolē vidējo braukšanas ātrumu.
Tas nozīmē, ja brauc precīzi “pēc spidometra”, tad pavisam noteikti ātruma ierobežojumu nu nekādi nevar pārsniegt. Tā kā ažiotāža par un ap “pirmo kilometru” ir lieka. Vairāk tā ir kā psiholoģiskā robeža, nekā iespējamais terors uz ceļiem un stress no nepārtrauktas skatīšanās uz spidometru, kā daudzi apgalvo.
Varu piebilst, ka, manuprāt, iespējamais sods par pirmo (vai desmito) kilometru (kaut arī par to reizēm joprojām diskutē) vairāk ir psiholoģiska robeža, jo pie mums ir pieņemts, ka nedaudz pārkāpt un neievērot (likumus un noteikumus) jau var. Ne tikai par braukšanas ātrumu vien. Tā esam pieraduši. Kaut tie, kuri daudz ceļojoši pasaulē, paši ievērojuši, ka daudzās citās valstīs attieksme pret likumiem ir pavisam citāda. Ar lielāku bijību, cieņu, respektu. Tā taču ir, vai ne?
Tātad, daudz kas ir mūsu pašu galvās. Arī bremzes pret jebkurām pārmaiņām. Pat tad, ja ar vēsu prātu saprotam, ka tas uz labu – šķiet, ka “pa vecam” tomēr labāk, jo nav jāmaina sava rīcība un domāšana. Dragā tik tālāk!
…
Views: 109
