Savā galvā pāršķirstot dažādus auto vadīšanas instruktora darba gados piedzīvotos notikumus, kaut kā rindā sastājās vairāki, ar vienu kopēju iezīmi – apmācāmie, ar kuriem gājis visgrūtāk. Tādi ir bijuši sportisti, biznesa cilvēki un … tuvinieki.

Hokejists. Apveltīts ar apbrīnojami asu reakciju jebkurā negaidītā situācijā. Diemžēl tā bija vienveidīga – bremžu pedālis “grīdā līdz galam” ar sekojošu jautājumu: “ko man darīt tālāk?” Vēl piebildīšu, ka bija ziema un viņam blakus pie saviem pedāļiem sēdēju “kā uz adatām”. Nācās pacietīgi piepūlēties mums abiem, bet tiesības viņš dabūja.

Basketbolists. Arī laba reakcija, tomēr ne tik radikāla un vienveidīga kā iepriekš pieminētajam hokejistam. Spēja laikus uz ceļa pamanīt arī citus satiksmes dalībniekus un centās no tiem izvairīties. Tikai to darīja visai savdabīgā veidā – bieži braukšanai izvēlējās virzienus un ceļus, kur vietas pietiktu tikai viņam pašam, bet ne visai GAZ kravas automašīnai, mani ieskaitot. Kā jau basketbolā – ka tik bumba un paša pleci “tiek cauri”. Pārmaiņas šī jaunekļa darbībās notika pavisam negaidītā veidā.

Arodskolā pienāca izlaidumu laiks. Vajadzēja bērzu meijas. Ar basketbolistu pie auto stūres iebraucām mezšarga norādītajā mežā, kur auto iestrēga starp trīs priedēm. Paņēmu zāģi un nolēmu netraucēt jauneklim pašam atrast izeju starp kokiem. Izlikos neredzam, kā viņš gandrīz vai ar soļiem mērīja attālumus starp kokiem un ar auto dīdījās pa mežu dažādos virzienos. Galu galā pat tikām laukā no meža ar auto un bērzu meijām. Tomēr pats svarīgākais – puisim parādījās spēja apzināties automašīnas gabarītus.  

Šahists. Gudrs un ļoti centīgs jauneklis. Tomēr man radās tāds iespaids, ka viņš labi pārredz tikai to, kas atrodas tieši viņa acu priekšā, bet ne uz sāniem. Tas notika laikā, kad nelielās pilsētās vietām telefonu stabi vēl atradās un brauktuvju un gājēju ietvju robežām. Tādēļ, lai neaizķertu kādu no tādiem stabiem, acis nācās “šaudīt” uz visām pusēm.

Vienā no situācijām, kad vajadzēja nogriezties pa kreisi, sapratu – auto sāna sadursme ar “nepareizo stabu” būs neizbēgama. Lēnām, bet pietiekami stingri nospiedu savā (instruktora) pusē bremžu pedāli un automašīna apstājās. Motors noslāpa. “Vainīgais” stabs atradās pie kravas kastes priekšējā stūra, turpat aiz vadītāja durvju loga.

Jaunais cilvēks, kurš sēdēja pie auto stūres, saprata, ka auto apstājies pēc manas gribas, tādēļ jautājoši uz mani paskatījās.

“Vai Tu redzi, kas Tavā pusē aiz loga?”, es vaicāju. Puisis paskatījās: “Stabs stāv”. Tad man paspruka: “Pasignalizē, lai paiet malā”. Ko jūs domājat, viņš patiesi ar nopietnu sejas izteiksmi nospieda auto skaņu signālu. “Vai vēl stāv?”, jautāju. Jaunais cilvēks pieliecās pie loga: “Stāv”.

Tajā brīdī es kā vien spēju centos novaldīt smieklus, vienlaikus pie sevis šausminoties – vai tiešām ir arī tādi cilvēki, kuri grib un brauc ar auto?

Vairs neatceros, vai šis jaunais cilvēks tika pie sofera tiesībām, vai nē. Protams, ka arī pie tā staba pārāk ilgi nestāvējām. Tomēr tā nav mana fantāzija, bet tā patiesi notika.

Ambiciozi biznesa cilvēki. Šādi cilvēki panākumus nereti guvuši izmantojot jebkuru “spraugu” likumos un noteiktajā lietu kārtībā. Rīkojušies pēc sava prāta un interesēm. Bet te – bāc! Jāpakļaujas kaut kādiem, viņu nerakstītiem, (Ceļu satiksmes) noteikumiem. Kādreiz un kaut kur jāpagaida un kādam jāpiekāpjas, jāpalaiž pa priekšu. Kad ieteicu piebremzēt vai arī jau biju piespiedis “savas bremzes”, bieži dzirdēju neizpratnes pilnu “Es taču būtu paspējis”.

Tāpat arī neizpalika diskusijas par to, ka fizikas likumi, kas ietekmē automašīnu uz ceļa, visiem ir vienādi. Neatkarīgi no ieņemamā amata un naudas daudzuma bankas kontā vai makā. Par naudu gan skaļi neteicu, to paturēju pie sevis, “prātā”. Izmantoju citus vārdus, lai “nodotu” savu domu apmācāmajam.

Pieaugušie ģimenes locekļi vai radinieki.  Gan jau katram ģimenē vai radu pulkā ir cilvēki, kuri pieraduši pie tā, ka viņiem pieder “pēdējais vārds” jebkurā sarunā vai pat strīdā. Labi, diskusijās tas vēl būtu pieņemami, ka mani reizēm “nostāda” zemāk par sevi, tomēr tādiem cilvēkiem, mācoties braukt ar auto, bija grūti pieņemt mani kā personu, kurai šoreiz vienmēr ir taisnība. Ka vairs nebiju sarunu (strīdu) partneris, bet gan instruktors, kuram (man) vismaz braucot ir jāpakļaujas bez ierunām un jādara tas, ko liku vai kā liku darīt.

Neslēpšu, ka dažos gadījumos radnieciskā braukt mācīšanās manā vadībā tika izbeigta jau pēc dažām nodarbībām. Un ne pēc manas iniciatīvas.

Tās bija vien dažas “ainiņas” no tā, kas patiesi noticis mācību automašīnā manā praksē. Turpinājumi sekos. Jums, iespējams, ir savi spilgti iespaidi par šo tēmu, kad paši mācījāties vadīt automašīnu, vai arī to mācījāt kādam citam.

Ievada stāsts par auto vadīšanas instruktora darbu ir lasāms šeit: “Autobusa šoferis pret auto vadīšanas instruktoru”.

Ja jums šis raksts patika un domājat, ka tas varētu interesēt arī jūsu draugus un paziņas, tad, lūdzu, iesakiet viņiem to, nospiežot uz kādu no zemāk redzamās attiecīgas sociālo  tīklu ikonas (Draugiem, Facebook vai Twitter).

Views: 248

instagram
Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmail