Oktobra otrās puses sestdienas rīts, pretēji visām laika prognozēm, atnāca ar spožu sauli un rāmu rietumvēju. Auto ripoja ar atļauto ātrumu pa nedaudz mitro asfaltu cauri piejūras ciemiem Kolkas virzienā.
Pirmais, kas “krita acīs” – abpus ceļam bērzi joprojām bija rotājušies ar biezu un košu lapu zeltu. Tas nedaudz pārsteidza, jo nedēļu iepriekš Vidzeme bija sagaidījusi ar visai “plikiem” lapukokiem. Jā, pārsteidza, bet vienlaikus priecēja.
Gausajā Jūdzē steidzīgākie braucēji “iemina pedāli grīdā” un palidoja garām. Man tādā dienā labpatikās pats braukšanas process, ne iespēja ceļā “ietaupīt” dažas minūtes. Tādēļ pie Albatrosa nogriezos pa labi, lai izmestu līkumu gar vēl vienu piejūras ciemu. Prātā nāca tantes Skaidrītes mīļākais teiciens: “Steigas nav!”. Nebija arī.
Lai arī pūta šķietami mērens rietumvējš, braucot pie Kaltenes jūrā bija redzamas koši baltas viļņu virsotnes, kas cita aiz citas skrēja krasta virzienā. Pret vēju. Lai “izlocītu kājas”, automašīnu iebraucu stāvlaukumā starp ceļu un jūras krastu.
Biju tur bijis iepriekš vairākas reizes, tikai šoreiz nebija kur staigāt. Lai arī viļņi bija nelieli, bet tie ātri cits aiz cita skrēja krastā līdz pašam zālājam un krūmiem. Tikai daži akmeņi bija redzami, kas liecināja, ka tā tomēr ir Kaltenes akmeņainā jūras mala. Jūra bija, ūdens bija, akmeņu nebija.
Tālāk tādā pašā relaksējošā ātrumā līdz Kolkai. Tur man parasti patīk atstāt automašīnu labiekārtotajā stāvlaukumā ciema malā un tālāk doties kājām. Tā darīju arī šoreiz.
Pa taku izejot līča krastā, skatam pavērās pavisam jauka aina. Pret krasta smiltīm skrēja pavisam mazi un klusi vilnīši. Virs ūdens tālumā zilganpelēki, zemi mākoņi, kurus fotogēniskus darīja spožā saule. Netālu kāds vīrs pieskatīja vairākas, zemē iedzītās dzelzs caurulēs ievietotas, makšķeres. Netraucēju. Apgāju ar līkumiņu un — Kolkas raga virzienā.
Lai arī meža un krasta aizsegā rietumvējš joprojām tikpat kā nebija jūtams, pret krastu skrejošie viļņi kļuva skaļāki. Gabaliņu tālāk pie līdzīgi nostiprinātām makšķerēm bija apmeties neliels cilvēku pulciņš. Vairāki pieaugušie un 2 vai 3 bērni. Silti saģērbušies, salokāmie krēsliņi, somas ar pārtiku un arī “siltākas” dziras pudeles. Šo ģimeni apgāju pa krasta kraujas malu.
Tālāk ejot viļņi bija kļuvuši pavisam skaļi un neatstāja nekādu iespēju iet gar pašu ūdens malu. Jo tās nebija. Likās dīvaini, vēja brāzmas cauri priežu mežam skrēja no krasta puses, bet viļņi – pretējā virzienā.
Nonākot meža stūrī pie paša Kolkas raga, sajutu rietumvēja patieso spēku. Aukstas brāzmas nesās gar Lielās Jūras malu tik spēji, ka ar grūtībām varēju stabili noturēt fotoaparātu. Kad paņemu rokās videokameru, tad ar muguru spēcīgi piespiedos pēdējai priedei meža stūrī un centos, lai “kadrs” nelēkātu.
Smilšu pludmale visa bija zem ūdens. Viļņi atsitās pret mūra atliekām. Iespaidīgākais skats bija gabalu no mūra atliekām līča, jeb Mazās Jūras virzienā. Tur satikās pretējos virzienos skrienošie viļņi un to galotnes sašķīda tūkstošos ūdens pilienu, kurus vēja brāzmas parāva gaisā un triec līča virzienā. Brīžiem šīs šļakatas traucās augšup tādā kā skrejošā strūklā. Iespaidīgi. Pāri šai stihijai varēja redzēt saules apspīdēto Kolkas bāku.
Ilgi neizturēju ledainās vēja brāzmas, atrāvu savu muguru no priedes un devos meklēt aizvēju mežā, Kolkas virzienā. Atceļā viss bija tāpat kā jau aprakstīju. Tikai pretējā secībā.
Views: 60
