Šilute jūlija rītā. Lietuva

Lai arī virsrakstā uzrakstīju “Šilute jūlija rītā”, tomēr taisnības labad teikšu, ka pirmo reizi šo pilsētu ieraudzīju iepriekšējās dienas vēlā pēcpusdienā, kad meklēju naktsmājas Lietuvas dienvidrietumos.  Viesnīcu Šilutē biju jau rezervējis pāris dienu iepriekš izmantojot Booking.com, tomēr negribēju tur ierasties vēlā vakarā. Un ļoti gribēju paēst normālu, siltu ēdienu. Tā nu ar Garmin GPS navigācijas palīdzību mans auto vēlā pēcpusdienā pie Hotel Deims Šilutes centrā.

Lēnām un cienīgi uz abām atvirzījās stiklotās ieejas durvis un nonācu vestibilā pie viesnīcas Deims administratora letes. Administratore ar laipnu smaidu uzklausīja mani, palūdza personas dokumentu  un sāka uz sava galda pārcilāt apdrukātas A4 formāta lapas. Acīm redzot ar apstiprinātām viesnīcas rezervācijām.

Pirmajā “piegājienā” mani neatrada. Galvai cauri jau izskrēja doma, ka gan jau kāds stūrītis man atradīsies arī bez rezervācijas. Tomēr manas bažas izrādījās liekas. Administratore atrada vajadzīgo  papīra lapu, ierakstīja tajā kaut ko par mani un paziņoja, ka numurs atrodas trešajā stāvā, bet kāpnes tepat vestibila tālajā galā aiz sienas izvirzījuma. Automašīnu drīkstot novietot viesnīcas pagalmā bez papildus maksas. Un lūdza jau uzreiz samaksāt par nakšņošanu.

Blakus kāpnēm uz augšstāvu ieraudzīju vēl vienas stikla durvis ar uzrakstu “Kavine”. Telpas iekšpusē durvīm priekšā bija aizvilkts aizkars.  Pajautāju administratorei, kur es varētu paēst vēlās pusdienas?

Administratore nedaudz samulsa un atvainojās, ka kafejnīca šajos apstākļos (covid) ir slēgta, bet rīt no rīta tur varēšot pabrokastot. Bet tagad tuvākā vieta esot restorāns “Rambynas” tepat laukā, blakus ēkā. Sameklēju savu numuru, atstāju tur mantas un devos meklēt norādīto restorānu.

Uz ielas norādītajā virzienā saskatīju vien veikalu “Technorama”. Pagāju nedaudz tālāk un ēkas fasādes tālākajā malā ieraudzīju arī meklētā restorāna “Rambynas” izkārtni. Tūlīt aiz ieejas durvīm kāpnes veda uz ēkas otro stāvu. Telpa, kurā nonācu, bija vāji apgaismota. Vasara taču. Saules gaisma ienāca pa vienu plašu logu un atvērtām durvīm uz terasi. Pagāju terases virzienā – tur galdiņi ar apmeklētājiem, bet neviena no personāla. Atgriezos kāpņu telpā kur gandrīz saskrējos ar oficianti. Viņa mani uzrunāja jautājošā intonācijā, no kā sapratu – vai es meklējot tualeti. Atbildēju, ka es vēlos paēst. Oficiante norādīja man uz masīvām koka (?) durvīm ar daudziem, dzeltenīga stikla lodziņiem.

Aiz norādītajām durvīm redzēju diezgan plašu telpu ar lieliem galdiem, kuriem abās pusēs masīvas, mīkstas un ērtas mēbeles. Ieraudzīju vienu brīvu galdu pie loga un iekārtojos pie tā. Atzīšos, ka drusku baidījos par to, kāds tur prasības par apmeklētāju drošību pret COVID, tāpēc “aplaidu acis” telpai – pie blakus galdiem ēdienu baudīja vai nu lielas ģimenes, vai arī vairākas kopā. Bērnu stūrīti cieši blakus trinās vairāki bērni. Nevienam neredzēju masku vai ko tamlīdzīgu.

Garām ejot pie mana galda piestāja oficiante un kaut ko pavaicāja. Nesapratu jautājumu un ne-lietuviešu mēlē paskaidroju, ka gribētu paēst. Viņa aizgāja un atnesa man ēdienkarti. Tomēr lietuviešu valodā. Kad biju izvelējies ar ko dzēst savu lielo ēstgribu, oficiante pienāca vēlreiz un tad … pagāja labs brīdis, kamēr viņa saprata, ko tieši vēlos pasūtīt. Atzīšos, ka tas mani Lietuvā vairs īpaši nepārsteidz, ka vietām apkalpojošais personāls prot (vai arī uzsvērti demonstrē) tikai lietuviešu valodu. Pirmo no pasūtītajiem ēdieniem un pēc tam arī pārējos gan nesa cita oficiante, ar kuru bez problēmām varēja sazināties arī citā valodā.   

Pēc savām vēlajām pusdienām devos uz Nemunas Deltas reģionālo parku, netālu esošo Rusnes salu. Bet par to varat lasīt šeit: Brauciens uz Rusnes salu

Pēc Rusnes salas apmeklējuma atgriezos Hotel Deims. Pagalmā jau bija novietotas vairākas automašīnas no dažādām tuvākām un tālākam Eiropas zemēm. Viena neliela ēka bija rezervēta kā motociklu novietne. Pagalma tālākajā stūrī zaļā zona – zālājs, apstādījumu krūmi un lapenīte. Tajā kāda kompānija ieturēja vakariņas ar vīna piedevām.

Numuriņš piemērots vienai personai. Pa 30 euro. Pašā pilsētas centrā. Ar diviem logiem uz pagalmu, bez ielas trokšņiem. No lapenītes dzirdama klusa saruna un iebraucošo un izbraucošo viesu automašīnas. Atlaidos ļoti mīkstajā gultā un dienā  iekrātais nogurums darīja savu.

Nākošajā rītā pirmā stāva kafejnīca bija atvērta. Administratore ar vēl vienu sievieti izvietoja traukus ar ēdieniem “zviedru galdam”. Nesteidzīgas brokastis vienlaikus pa logu vērojot vēl svētdienas rītā snaudošu Šilutes galveno ielu Lietuvinku gatve.

Pēc brokastīm devos pastaigā pa galveno ielu iepriekšējā vakarā noskatītā tilta virzienā. Ielā tikai pāris gājēju, kuri izveduši pastaigāties savus mīluļus. Ar velosipēdu, kura abās pusēs nostiprinātas brangas ceļasomas, aizminās viens agrs velotūrists. Pēc brīža pretējā virzienā zemos toņos aizducināja motocikls, kura vadītājs laiski atgāzies pret sēdekļa augsto atzveltni ļāva vējam škirstīt viņa bārdu. Pēc brīža vēl viens.

Aplūkojot namus abpus ielai, arī sastaptos cilvēkus, nonācu līdz tiltam pār upi Šyša.  Netālu no upes kādas skaisti restaurētas ēkas priekšā (kā vēlāk noskaidroju – muiža, muzejs) sēdēja vīrs, vienā rokā turēdams lielu papīra loksni, bet otrā rakstāmo spalvu. Nodomāju, re, kāds ir šorīt piecēlies daudz agrāk par mani. Piemineklis, protams.

Tā kā Šilutes apmeklējumu biju ieplānojis vien kā naktsmājas, tad aplūkošanai speciāli nevienu objektu nemeklēju. Tomēr pastaigas laikā man “iekrita acīs” pāris novērojumu.

Pirmais no tiem – uz šī centrālās Šilutes ielas Lietuvinku gatve daudz nelielu, skaisti sakoptu namu. Ar vienu kopīgu iezīmi. Gandrīz pie katra sakoptā nama liela izkārtne pēc kuras var spriest, ka namā atrodas privātais bizness – jurists, advokāts, zobārsts, ārsta prakse un tamlīdzīgi.  

Otrais – to pamanīju pavisam nejauši pie savām kājām. Trotuārā, starp bruģa ķieģelīšiem iebūvēts stikla kvadrāts. Pieliecoties tuvāk, cauri švīkām un putekļiem vai veselu leļļu teātri, vai ko tam līdzīgu.

Pirmajā šādā “ekspozīcijā” redzēju attēlotu miniatūru senās aptiekas telpu. Ar mēbelēm, zāļu pudelēm un attiecīgi ģērbtiem leļļu cilvēkiem.  Tālāk pa ielu ejot ieraudzīju otru tādu pašu stikla kvadrātu. Zem tā senas pasta stacijas telpa. Arī leļļu cilvēki, mēbeles, pasta sūtījumu aploksnes un citas detaļas. Liekas, ka šīs ekspozīcijas izveidotas pie ēkām, kurās agrāk atradusies aptieka un pasts.

Pēc šādas rīta pastaigas pa Šiluti atgriezos viesnīcā pie savas automašīnas un turpināju savu ieplānoto braucienu Kuršu jomas virzienā. Vispirms iegriezos ciemā bez ielām – Minija. Par to varat izlasīt vairāk šeit: Minija Nemunas Deltas nacionālajā parkā

Nedaudz no Šilutes vēstures. Tās sākotnējais nosaukums – Heidekrīga (Heydekrug). Rakstu dokumentos pirmo reizi pieminēta 13.gadsimtā. Bet pilsētas tiesības ieguva vien 1941.gadā. Ņemot to, ka Šilute atrodas mazindustriālā reģionā, ko sauc arī par Mazās Lietuvas novadu, kas savukārt atradies bijušajā Austrumprūsijā, tad vēsturiski jau 1511.gadā tā attīstījusies kā tirgošanās vieta. 2015.gadā Šilute dzīvojuši 16 812 pastāvīgie iedzīvotāji.

Attālināti Šiluti varat izstaigāt skatot šo materiālu: Cauri Šilutei kājāmejot

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmailby feather
rssyoutubeby feather

You may also like...