Šveice 2000.gada Septembris

Beidzot pienāca 2000.gada septembris. Laiks, kad tika īstenota tā paša gada maijā panāktā vienošanās – iespēja tuvāk iepazīties ar karavīru apmācību Šveices armijā. Tā nu mēs, maza, bet zinātkāra NBS virsnieku grupa – es, Ieva un Raimonds, ieradāmies Šveices Aizsardzības ministrijā. Vispirms, kā tādos gadījumos pieņemts, ierastās “ievada” prezentācijas. Ar sekojošu fotografēšanos uz aizsardzības ministrijas jumta.

Mans nolūks nav tagad te pārstāstīt Šveices armijas karavīru apmācības nianses, kuras, iespējams, sen jau novecojušas. Tā vietā labprāt pastāstīšu par to, cik pārdomāti bija sastādīts mūsu maršruts. Gan lai mēs redzētu profesionālo pusi, kas tomēr bija mūsu brauciena mērķis, gan arī mums parādīt dažādus Šveices reģionus. To organizatori nemaz neslēpa un bija priecīgi, ka mēs pratām to novērtēt.

Kā jebkurā armijā – karavīra būtiskākā prasme – šaušana. Šajos vingrinājums svarīgi ievērot drošību. Latvijā un citās “plakanās” zemēs šautuvēm un drošības zonām atvēl plašas teritorijas. Šveicē tādu “extru” kā “plakana teritorija” grūti atrodama. Tāpēc mūs pārsteidza viena no šautuvēm, kuru mums parādīja. Tā bija ierīkota kalna pakājē, mērķi novietoti pret nogāzi. Paņem ieroci, notēmē – pacel skatu un redzi, kā nedaudz augstāk pa ceļa estakādi aizbrauc tūristu autobuss.

Lai dotos uz nākošo mācību bāzi, no rīta mūs pamodināja nedaudz agrāk. Pēc brokastīm ar  mikroautobusu mūs aizveda pilsētiņas nomalē.  Tur uz neliela asfaltēta laukuma stāvēja neliels helikopters, kura kabīnes lielākā daļa veidota no stikla. Tas tur gaidīja tieši mūs.

Pret augstumu jebkādā tā izpausmē vienmēr attiecos ar bijību. Arī šajā reizē. Bet nepalikšu tāpēc uz zemes. Redzēt ko tādu, tas bija baiļu vērts. Aiz helikoptera kabīnes apsnigušas kalnu nogāzes, uz kuru fona mūsu lidaparāts kā tāda niecīga mušiņa. Lidojot starp Jungfrau virsotnēm, vēja brāzmas mūsu “mušiņu” tik spēcīgi sapurināja, ka rokas pašas meklēja pie kā pieturēties. Atradu. Savu fotoaparātu. Tāpēc arī nepalaidu garām to apaļo, zīmīgo celtni viena kalna galā. Vietu, kura redzama arī vienā no filmām par Aģentu 007, Džeimsu Bondu.

Tuvojoties lidojuma galamērķim, radās iepriekš neparedzēts šķērslis. Mākoņi. Pāri kalniem lidojām augstāk par tiem, bet tagad, kad vajadzēja nolaisties ielejā, zemāk nekas nebija redzams. Bet pilotam skaidri jāredz, kur lidot. Tā nu neilgi pariņķojām un tad helikopters kā vanags metās lejā, caurumā starp mākoņiem. Tik paguvu ievērot, ka tur, lejā, uz zaļās zāles “tepiķa” saliktas mazas, krāsainas “rotaļu” mājiņas.  

Kad bijām iepazinušies ar notiekošo šajā mācību bāzē, atkal devāmies ceļā. Uz nākošo vietu mūs veda ar autobusiņu pāri kalnu pārejai. Kaut īsākais ceļš esot padsmit kilometrus garš tunelis zem kalniem. Protams, ka daudz patīkamāk braucot vērot kalnu ainavas nekā luktura gaismas tunelī.

Uz kalnu pārejas ieturējām vieglu maltīti, kad apkārtējie cilvēki sāka skaļāk sarunāties un devās laukā no kafejnīcas.  Izrādījās – ieradusies pasta kariete, kuru vadīja apaļīgs, omulīgs, senā formas tērpā ieģērbts pastnieks. Pie viņa varēja iegādāties un nosūtīt unikālas pastkartes, kādu nav nekur citur pasaulē.

Es to neizdarīju. Tā vietā pagājos nedaudz tālāk palūkoties uz slaveno krievu karavadoni Suvorovu. Kaut kad senāk, tieši pa šo ceļu viņš ar saviem karavīriem veicis slaveno pārgājienu pāri Alpu kalniem. Es gan biji visai pārsteigts par redzēto. Biju iedomājies Suvorovu kā varenu vīru, karotāju. Bet skulptūrā zirga mugurā sēdēja stipri kalsnējs vīrietis. Skaidrs, esmu slikti apguvis vēsturi tās detaļās.

Pārbraucot no vienas mācību bāzes uz citu, vienu dienu nonācām pie Bodenezera (Bodensee). Šeit mūs pieveda pie piestātnes un aicināja kāpt vienā no patruļkuterī. Drīz vien jau traucāmies pa nedaudz dūmakainā Bodenezera ūdeņiem. Neatceros patruļkutera tehniskos datus, bet ātrums ar kādu pārvietojāmies, bija iespaidīgs.

Tad no krasta puses mums pietuvojās divi helikopteri ar ieslēgtiem prožektoriem. Brīdi tie turējās vienādā ātrumā ar kuteriem, nedaudz aiz tiem. Vērojot helikopterus pat nepamanījām, pa kuru laiku šveiciešu pavadoņi bija iegājuši kutera kajītē. Viens no helikopteriem tuvojas mūsu kuterim un no helikoptera izlidoja neliels, dūmojošs priekšmets. Tas trāpīja man pa mauguru un nokrita pie kājām. Dūmu svece. Kuteris sāka ietīties dūmos, bet šajā situācijā neapjuka Raimonds. Viņš satvēra dūmu sveci un iemeta to ūdenī. Šveiciešu iestudētā “izrāde” uz ūdens ar to arī bija beigusies.

Ar šo braucienu pa Bodenezeru beigām tuvojās arī mūsu iepazīšanās, pieredzes apmaiņas brauciens pa Šveici.

No visa vairāku dienu brauciena gribu atzīmēt divas īpaši patīkamas lietas. Viena no tām – šveiciešu patiesā, neformālā interese par mums, Latviju, NBS. Dienas noslēgumā, pēc vakariņām, kā teica šveiciešu pavadonis – “izslēdzam mikrofonus” un dienas oficiālā daļa ir beigusies. Turpinājumā – stundām ilgas sarunas par visu ko. Protams, ka pie glāzes laba vīna. Lai mute nekļūst sausa.

Otrs novērojums, kas mani personīgi ļoti aizkustināja. Iebraucot vienā no pilsētām, kurā apmeklējām militāro mācību bāzi, pie pilsētas rātsnama mastā ieraudzīju Latvijas valsts karogu. Vaicājām – kādam notikumam par godu? Pavadonis atbildēja – šodien pilsētā delegācija no Latvijas. Ieraudzījis mūsu izbrīnītos skatienus par šādu sagadīšanos (te arī citi tautieši), pavadonis pasmaidīja – tā Latvijas delegācija esat jūs.

Tas bija patiesi aizkustinoši, ka par godu mums, trim Latvijas bruņoto spēku virsniekiem, pie rātsnama Šveices pilsētā pacelts Latvijas karogs.

Par pirmo manu braucienu uz Šveici NBS virsnieku grupā varat izlasīt šeit: Šveice, mana pirmā pieredze

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmailby feather
rssyoutubeby feather

You may also like...

Add a Comment

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *