Projekti un to vadība ir aktuāla darbības joma dažādās nozarēs. Lai arī cik neierasti tas kādam liktos, projektu vadības prasmes ir vajadzīgas arī bruņotajos spēkos, gadījumos, kad nepieciešams attīstīt kādas jaunas spējas vai arī izveidot infrastruktūras objektu.
Veidojot un nostiprinot Nacionālos bruņotos spēkus (NBS) deviņdesmito gadu beigās un šī gadsimta sākumā, liela uzmanība tika pievērsta vienību kaujas spēju attīstībai un jauna bruņojuma un tehnikas ieviešanai. Tas sakrita ar periodu, kad Latvija “klauvēja” pie NATO durvīm un tās organizācijas saņēma “mājas darbus” – bruņoto spēku savietojamības (Partnership Goals) un spēku attīstības mērķus (Force Goals).
Tajā pašā laikā notika arī viena no NBS reorganizācijām – izveidojās Mācību vadības pavēlniecība (pēc amerikāņu TRADOC parauga) un NBS štāba Apmācību daļa (kuru tajā laikā vadīju) pārtapa par nodaļu, kura koordinēja iepriekšminēto kaujas spēju attīstības mērķu (PG un FG) īstenošanu. Pēc savas būtības tie bija kā jebkurš projekts – ar skaidri noteiktu sasniedzamo mērķi noteiktā laika periodā. Vienīgais “nezināmais” – faktiski pieejamie resursi.
Tad nu notika kā jau armijā tas notiek – par atbildīgajiem NATO uzdoto mērķu sasniegšanā tika norīkoti dažādu līmeņu virsnieki, atbilstoši to amatiem, no kuriem lielākā daļa lieliski un prasmīgi komandieri, bet … ar visai minimālām zināšanām projektu plānošanā un īstenošanā. Nācās ne tikai koordinēt spēju attīstības projektu īstenošanu, bet vienlaikus arī konsultēt attiecīgos projekta vadītājus projektu vadīšanā.
Tajā pašā laikā beigām tuvojās manas studijas Rīgas Pedagoģijas un vadības augstskolā (RPIVA). Vajadzēja ne tikai izvēlēties bakalaura darba tēmu, bet to arī uzrakstīt un aizstāvēt. Liekas tāds sīkums, vai ne? Tomēr gribēju sacerēt kaut ko patiesi noderīgu, ne tikai “tukšu” raksta gabalu bez vērtības.
Un tad vienā brīdī ieblieza gluži kā ar āmuru pa pieri – kādēļ gan nerakstīt par to, ko pats daru – par to, kā vadīt projektus bruņotajos spēkus, ņemot vērā armijas specifiku? Tēmu augstskola akceptēja.
Biju kā spārnos un metos vākt pieejamo informāciju par projektu vadību. Un te “aplauzos”. Izrādās, ka projektu vadība bija tāda “zelta ādere”, kurai nemaz nebija tik viegli piekļūt. Gribi apgūt projektu vadību? Lūdzu. Stājies visai dārgos maksas kursos. Vēlies iegūt informāciju par projektu vadību latviešu valodā? Lūdzu. Tikai vispirms samaksā par to.
Arī RPIVA studiju programmā vija iekļauts priekšmets “Projektu vadība”. Gan tik daudz, lai dotu priekšstatu par to un ne vairāk. Kur nu vēl cerēt uz projekta vadītāja kvalifikāciju. Pat tad, ja lekcijas lasīja Administrācijas skolas pasniedzējs, kurš tur, tajā skolā, vadīja Projekta vadības maksas kursus.
Lai tomēr iegūtu vajadzīgo informāciju, griezos pēc palīdzības GOOGLE, kura neatteica un pēc cītīgas meklēšanas manā rīcībā bija projektu vadīšanas vadlīnijas un metodika no ASV un Austrijas. Tās atšķīrās nedaudz detaļās, bet pamatā atbilde pasaulē apstiprinātajām. Piebildīšu vien, ka izdrukātā veidā uz papīra šī informācija svēra dažus kilogramus. Un ne latviešu valodā. Tā nu lasīju, vajadzīgo tulkoju un “liku” uz augstskolā lekcijās apgūtajiem projekta vadības “pamatiem”.
Otra vērā ņemamā rakstu darba “sastāvdaļa” – bruņoto spēku organizatoriskā hierarhija, noteiktais lēmumu pieņemšanas process, dažādi eksistējošie reglamentējošie dokumenti un instrukcijas. Papildus tam vēl jārēķinās ar mazprognozējamiem dažādu līmeņu komandieru lēmumiem, kuri ne vienmēr sakrīt ar projekta vadības principiem.
Kad šos divus visai atšķirīgos “elementus” biju salicis vienā darbā, pašam jau likās, ka rezultāts sanāca labs. Katrā ziņā augstskolai tas “izgāja cauri” bez aizķeršanās, jo recenzents un citi mācību spēki teica, ka bijis interesanti iepazīties nezināmu nozari (bruņotie spēki) no “iekšpuses”, cik no to ļāvis mans darbs.
Tā kā manas studijas apmaksāja darba devējs (NBS), tad savam bakalaura darbam pagatavoju vēl vienu eksemplāru cietos, smukos vākos un to nodevu NBS štāba priekšniekam. Gluži kā atskaiti par izlietotajiem naudas līdzekļiem.
Apmēram pēc divām nedēļām priekšnieks mani izsauca pie sevis. Viņa priekšā uz galda atradās mans studiju gala darbs. Saruna bija īsa. “Izlasīju, iepazinos. Tagad to visu vajag ieviest dzīvē bruņotajos spēkos”, viņš teica. Tā nu sākās vēl viens ļoti interesants mana militārā dienesta posms, teorijas ieviešana praksē. Par to vairāk – nākošajā stāstā.
Visits: 76
