Tajā periodā, kad Cēsīs notika iepriekš aprakstītie notikumi, mierīgi nebija arī Rīgā. Dažādas atskaņas nonāca arī līdz mums par to, ka tur “augšā” notiek cīņa visos līmeņos – kura “sistēma” Latvijas bruņotajos spēkos gūs virsroku. Vai tā, kura tiek veidota uz Padomju Armijā iegūtās pieredzes un zināšanu bāzes (Aizsardzības spēki), vai tā, kura vēl tikai sāk attīstīties no pašiem pamatiem ar NATO valstu palīdzību (Zemessardze). Aizsardzības spēku pamatā bija pieredzējuši bijušie Padomju Armijas profesionālie virsnieki. Savukārt Zemessardze vairāk balstījās uz rezerves karavīriem, kuri militāro minimumu apguvuši augstskolu militārajās katedrās vai obligātajā militārajā dienestā un entuziasmu, uz vēlmi iespējami īsākā laikā apgūt iespējami vairāk.
Tajā laikā, kad Zemessardzes Kājnieku mācību centrā atradās Lielbritānijas instruktori, mēs ļoti daudz mācījāmies ne tikai mācību kursa laikā, bet arī ikdienā. Skatījāmies, kā tiek sastādīti kursa mācību plāni, katras nodarbības plāns, kā sagatavo mācību vietas apvidū, kā dod uzdevumus apmācāmajiem un kā kontrolē nodarbību mērķu sasniegšanu. Tas viss mums bija kas jauns, agrāk neredzēts. Tad arī pirmo reizi uzzināju, ka NATO gadu desmitiem eksistē tāda apmācības sagatavošanas un īstenošanas sistēma ar saviem noteikumiem un likumsakarībām (System Approach to Training).
Mūsu vēlme apgūt visu jauno bija tik liela, ka Lielbritānija pat deva iespēju piedalīties vairākos ASTS (Army School to Training Support) kursos par apmācības procesa plānošanu un vadīšanu kopā ar viņu instruktoriem un virsniekiem. Viss tur apgūtais dažu nedēļu laikā tika pielāgots Zemessardzes apstākļiem un vajadzībām, kas pat pārsteidza tā laika Lielbritānijas militāro atašeju Latvijā.
Vienlaikus Zemessardzes Kājnieku mācību centram sākās sadarbība ar Dānijas Zemessardzes (Hjemmevarnet) akadēmiju Numindegabā. Sadarbību ar dāņiem sākumā sarežģīja tas, ka vajadzēja visai stingri nodalīt jomas, kādās sadarbosimies ar Hjemmevarnet akadēmiju, kādās – ar Lielbritāniju. Pēc dažiem nelieliem pārpratumiem – sadarbības robežas tika nospraustas. Briti mums mācīs kājnieku vada taktiku un kā mācīt savus karavīrus lauka nodarbībās. Savukārt ar dāņu palīdzību apgūsim ne tikai kā pareizi instruktoram sagatavot un vadīt mācību nodarbību, bet arī kā analizēt citu vadītās nodarbības (kā mācīt instruktorus) un kā mācīt mācīt instruktorus (viņi šos cilvēkus sauca par skolotājiem). Papildus tam – personāla vadības pamatus.
Ar Hjemmevarnet akadēmiju vienojāmies par personāla izvēles principu uz minētajiem kursiem. Uz Dāniju nebrauca vis tie, kuriem pazīšanās “augšā” izkārtoja komandējumu uz ārzemēm, bet tie, kuri spēs kursos apgūto mācīt arī citiem.
Ar šādi sagatavotiem Kājnieku mācība centra instruktoriem jutāmies droši un pārliecināti par to, ko mēs darām. Par to, ka darām pareizi tā, kā citās NATO valstīs. Te nu radās domstarpības ar mūsu tiešo vadību Rīgā. Ja arī mēs zinājām, ko darām, tad to nesaprata mūsu komandieri. Viņi taču nebija apmeklējuši tos kursus Lielbritānijā un Dānijā un nezināja (nesaprata) apmācības procesa “virtuves” pusi – plānošanu, sagatavošanos, mācību dokumentāciju un daudz ko citu. Nesaprata, bet turpināja izmantot sev doto varu, lai uzspiestu savu viedokli.
Reizēm nonācām neērtā situācijā, kad ārvalstu sadarbības partneri Zemessardzes štābu apmeklēja vien “etiķetes” pēc, bet reāli visus starpvalstu sadarbības jautājumus par personāla apmācību risināja Cēsīs. Reiz pat nonāca līdz sava veida dāņu īstenotai šantāžai. Uz Hjemmevarnet akadēmijas jubileju gatavojās braukt Zemessardzes štāba virsnieki. Dānijas puse laipni paziņoja – ja brauc tikai štāba virsnieki, tad ceļa izdevumus jāapmaksā Latvijas pusei. Savukārt, ja delegācijā būs arī personas no Kājnieku mācību centra, tad visai delegācijai ceļu un uzturēšanos Dānijā apmaksās Hjemmevarnet akadēmija. Notika pēc dāņu scenārija.
Par šo gadījumu man vēlāk stāstīja Hjemmevarnet akadēmijas komandieris. Viņš arī ļoti tēlaini aprakstīja to situāciju, kad augstākā vadība redz tikai rezultātu, bet bieži nemaz nesaprot (vai negrib saprast), kā līdz tam nonākt.
Iedomājieties saimnieku, kurš stāv pie dīķa un saviem viesiem lepni rāda peldošu koši baltu gulbju pāri. Kungs un viesi sajūsmā, bet neviens nezina, ka gulbja tēviņš zem ūdens airējas tikai ar vienu kāju, bet mātītei lauzta plezna.
Visits: 43
