Lai iesāktu dienu bez stresa, mierīgā un gaišā noskaņā, no rītiem reizēm klausos Latvijas Radio 2. Patīk tā “sadaļa”, kurā klausītājus aicina pastāstīt par savu pieredzi dažādās dzīves situācijās. Vienu rītu bija par mošanos un aizgulēšanos.
Man patika viens stāstījums par to, kā cilvēks nogulējis savu pirmo darba dienu jaunajā darba vietā. Kolēģi bijuši iejūtīgi. No darba nav padzīts. Gluži pretēji – pēc daudziem darba gadiem tas kurš aizgulējās pirmajā darba dienā tagad ir uzņēmuma vadītājs.
Ko no tā varam secināt? Ka, ja arī gadās aizgulēties un kaut ko nokavēt, nav ko kreņķēties un viss var izvēsties negaidīti labi.
Arī man ir kāds stāsts “no dzīves” par pamošanos. Mācījos Priekuļu tehnikuma pirmajā kursā. Iekšējā kārtība paredzēja, ka noteiktā laikā mūs visus modina ar noteiktu signālu un jādodas uz rīta rosmi tehnikuma stadionā. Mūsu kopmītņu ēkā kā signāls “darbojās” viena trešā kursā muzikanta uz trompetes spēlētā melodija. Pēc vingrošanas dežurējošais pasniedzējs (darbinieks) pārskaita atnākušos un piereģistrē tos, kuri nav ieradušies bez attaisnojoša iemesla. Pēc uzvārdiem.
Vienā tumši pelēcīgā rītā atskanēja jau ierastā trompetes melodija. Kā jau visiem jauniem cilvēkiem – gribētos jau gulēt vēl, bet nekā – “taure sauc”. Vienīgi tas neizgulētais miegs likās tā pavairāk palicis. Kāds ieskatās pulkstenī – vai tas būtu apstājies? Kādas pāris stundas vēl būtu guļamas?
Paskatījāmies pa logu, vai kāds kaut ko nav sajaucis? Nē, nav … trešā kursa grupa jau nostājusies pie kopmītnes un devās stadiona virzienā. Tad nu gan nav ko kavēties. Uz tualeti un, beržot miegu no acīm, raitā gaitā uz stadionu …
Bet stadionā neviena nebija. Ne grupas no citiem kopmītņu korpusiem, ne arī dežurējošā tehnikuma darbinieka. Tad tikai sapratām, ka esam smalki “iznesti cauri”. Pukodamies devāmies atpakaļ uz kopmītnēm lai vēl pāris stundiņu pasnaustu. Līdz īstajai “taurei”.
Vēlāk jau “tikām skaidrībā” kas naktī notika. Trešā kursa grupai bijis kopējs vakars ar topošajām medmāsām no Cēsu “māsu skolas”. Kamēr naktī kājām atnāk no Cēsīm uz Priekuļiem (kādi 6 km), pa ceļam rodas visādas idejas. Tad nu viens paņēmis trompeti un nospēlējis attiecīgo melodiju. Lai viss būtu ticamāk, viņi nedaudz pagaidījuši un tad paši nostājušies kopmītnes priekšā – tā lai pa logiem viņus var redzēt. Kas notika tālāk – to jau aprakstīju.
Tā kā tas bija tāds “pozitīvais” joks, tad uz “muzikantu” īpaši ļaunu prātu neturēja. Ar varu nevienu taču laukā uz stadionu nedzina. Paši aizgāja, kaut varēja vēl pagulēt. Tomēr kādu brīdi bija par ko runāt un arī tagad, klausoties Radio 2, atcerējos šo gadījumu. Pēc vairāk kā 50 gadiem. Labs humors (joks) ir kā vitamīni īstajā laikā.
Starp citu, 2025.gada 21.martā notiks Priekuļu tehnikuma salidojums.
….
Views: 331
