Sensenos laikos, kad vēl mācījos astoņgadīgajā skolā, ko tagad sauc par Pāles pamatskolu, pavasaros pēc mācību gada beigām tomēr vajadzēja vēl vairākas dienas iet uz skolu. Darīt visādus darbus skolā, ap skolu, mazajā dārzniecībā un tās siltumnīcā.
Vai arī doties uz lauku darbiem (biežāk – lasīt akmeņus no laukiem) vienā no diviem apkārtējiem kolhoziem – “Padomju zeme” vai arī Ārciemā. Uz Ārciemu (kādu 10 km attālāk) braucām labprāt, jo tur vienmēr cienāja ar gardām pusdienām. Vietējā kolhozā strādājām nedaudz ilgāk par pusdienlaiku un tad uz mājām. Neinteresanti. Un kuram gan patiktu stundām ilgi staigāt pa lauku, locīties un lasīt akmeņus. Vai vēss, vai arī karsta saules spīd.
Toties vislepnāk jutās tie vecāko klašu zēni, kurus atstāja skolā veikt dažādus skolas remontdarbus. Parasti tie bija no septītās klases, jo ap to laiku “astotie” aizņemti ar savām lietām lai beigtu skolu, bet “sestie” vēl par jaunu. Tā nu pienāca arī mana kārta būt “septītās klases krāsotājam”. Tiesa, konkurences savā starpā mums nebija, jo klasē mācījāmies vien četri zēni. Darāmais atradās visiem.
Darbus mums dalīja darbmācības skolotājs Staņislavs, kurš bija arī mūzikas skolotājs. Liekas, viņa “saknes” no Latgales, jo atsevišķus vārdus izrunāja ar dīvainu akcentu, par ko mēs slēpti savā starpā uzjautrinājāmies. Toties viņš likās kā īsta vīrieša paraugs: ar staltu stāju, vienmēr kārtīgi apģērbies un stingru, noteiktu balsi.
Krāsojām skolas solus un grīdas klasēs. Skolotājs Staņislavs mums rādīja ne vien to, kā labāk un pareizāk darboties ar krāsojamo otu, bet vēl dažus citus “knifus”. Piemēram, lai krāsas sastāvdaļas labāk sajauktos, krāsas bundžu iepriekšējā vakarā vajag apgriez ar “dibenu” uz augšu. Vai arī krāsojot turēt “pa ķērienam” slapju lupatu. Ja krāsa nopil vai “tiek” uz virsmas, kur tai nevajadzētu būt, ar slapjo lupatu uzreiz bez problēmām un pēdām var kļūmi likvidēt.
Tā apguvām gan ilgtermiņā noderīgas prasmes, gan labs darbs skolai. Tomēr vistrakāk mums “gāja” ar sienas koka paneļu lakošanu vienā no pirmā stāva klasēm. Tur savus degunus sanāca turēt tuvāk lakojamai virsmai (nekā grīdas vai solus krāsojot) un tad pamatīgi saelpojāmies … kā toksikomāni. Mūs ik pēc laika sūtīja pagalmā “paelpot svaigu gaisu”.
Lai vai kā, bet svarīgākā bija pati apziņa, ka mēs darām patiesi nopietnu vīriešu darbu. Vairs nevajag lasīt akmeņus, ravēt puķu dobes vai apstādījumu krūmos (to gar dārzniecības žogu bija ļoooti daudz) ar grābekļiem “dzenāt rokā” iepriekšējā rudens koku lapas.
Man liekas, ka tagad bērni nedrīkst skolā pat pērnās labas grābt. Vai tā ir? Tikai nesaprotu – kādēļ ne? Baidoties, ka tikai kaut kas nenotiek? Lai dažādas praktiskās iemaņas kaut ko darīt vēlāk apgūtu pa naudu (valsts vai savu) kādā no mācību iestādēm? Vai arī pieaugušajiem vajag darba vietas un naudas “apriti”?
Vēl kāds stāsts par notikumiem Pāles skolā: Spītnieču savaldīšana.
…
Views: 115
