Kādu dienu man ausī iekrita vārds “pašpietiekams cilvēks”. No tā brīža mani urdīja nemiers – ko tas nozīmē? Nu līdzīgi kā filmas “Ezera sonāte” epizodē, kad Rūdolfs nosauca mazo Māri par džentlmeni. Vai tas esot lamuvārds?

Tā nu savas zinātkāres urdīts sāku rakāties pieejamā informācijā, lai noskaidrotu iespējams vairāk par pašpietiekamību  un kas ar to saistīts. Neteikšu, ka atradu daudz. Tomēr tā informācija, ko atradu, izrādījās tik dažāda un vietām pat, ja ne pretrunīga, tad visai atšķirīga, ka viena stāstījuma vietā sanāks saturs vairākiem. Bet tagad visu pēc kārtas par pašpietiekamību.

Pašpietiekamība ir personas iekšējā spēja justies droši un stabilam, apzināties savu vērtību un būt apmierinātam ar sevi.

Pašpietiekamam cilvēkam nav baiļu būt vienam, tomēr viņš nekļūst par vietuļnieku, joprojām komunicē ar citiem cilvēkiem, pilda sociālās funkcijas, bet viegli pacieš arī vientulību. To spēj aizpildīt ar interesantu hobiju un vaļasprieku. Nav garlaicīgi esot vienatnē ar sevi.

Uzņemas atbildību par saviem vārdiem un rīcību. Apzinās, ka vajadzības gadījumā saņems citu cilvēku atbalstu un palīdzību, tomēr neveiksmes gadījumā nenovels atbildību uz tiem, kuri palīdzēja.

Piemīt mērķtiecība. Zina ko vēlas no dzīves un kā to sasniegt, izmantojot savas spējas. Nemeklē vainīgos “no malas”, nežēlojas un nesūdzas par vidi un apstākļiem. Sastāda savu mērķu un uzdevumu sarakstu, ko periodiski pārskata un precizē. Pastāvīgi domā par savas personības attīstību, jo apstājoties un “dusot uz lauriem”, liela varbūtība, ka parādīsies veselības problēmas un garlaicība pārņems prātu.

Spēj sevi nodalīt no ārpasaules. Viņu neietekmē sabiedrības viedoklis un nelūgts “padoms no malas”. Necenšas būt tāds, kādu viņu grib redzēt apkārtējie, kā būtu “pieņemts” noteiktā sabiedrības lokā. Iekšējā lokā paliek vien sirsnīgie cilvēki, kuriem ir vajadzīga pašpietiekamā persona, kuri viņu nebremzē, bet gan motivē un palīdz attīstīties. Vajadzības gadījumos spēj tuvoties arī citiem cilvēkiem, tomēr saglabājot situācijai atbilstošu distanci.

Pašpietiekams cilvēks no savas atmiņas izdzēš visu, kas viņu nomāc un pazemina viņa pašvērtējumu. No pagātnes izceļ tos notikumus, kas izraisa gaišas un siltas sajūtas. Un domā par to, kā tās gūt patreizējā dzīves posmā.

Pašpietiekams cilvēks neaizmirst par žēlsirdību, iejūtību un iecietību. Tomēr to nedāļā tāpat vien, ka tā sabiedrībā pieņemts, bet vadās pēc savām sajūtām un emocijām.  

Šādam cilvēkam noteiktos brīžos jāpaliek vienam ar savām domām, tādēļ jābūt personīgai telpai (vietai), ar kuru tiesīgs rīkoties atbilstoši savām individuālām vēlmēm.

Šī tēma par pašpietiekamiem cilvēkiem izrādījās tik interesanta, ka man “savācās” idejas un saturs vēl dažiem rakstiņiem. Viens no tiem ir par to, kā sabiedrība sadzīvo ar pašpietiekamu cilvēku (lai to izlasītu, spied uz saiti, kas atrodas pa kreisi) un pretēji. Tomēr lielākā interese varētu būt par tiem rakstiem, kuros pastāstīšu, kāds ir pašpietiekams vīrietis un kāda ir pašpietiekama sieviete. To publicēšanas laiks nav “aiz kalniem”, ieskatieties te. Būs interesanti.

Ja jums šis raksts patīk un domājat, ka tas varētu interesēt arī jūsu draugus un paziņas, tad iesakiet viņiem to, nospiežot uz kādu no zemāk redzamās attiecīgas sociālo  tīklu ikonas (Draugiem, Facebook vai Twitter).

Visits: 403

instagram
Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmail