Bieži dzirdam sākām, ka kaut ko nokavēt nav smuki. Bet vai tā tiešām vienmēr ir? Par to, cik liktenīga cilvēkiem var izrādīties kavēšana, esam lasījuši ne vienu vien reizi. Šajās dienās pats lasīju par to, ka daudzi, dažādu sadzīvisku iemeslu dēļ, nokavēja darba dienas sākumu liktenīgajā 11.septembra rītā, kad ASV sagruva Dvīņu Torņi.
Kāds vienkārši nokavējis autobusu, cits negadījuma dēļ iestrēdzis satiksmes sastrēgumā, bērns saniķojies un nav gribējis iet uz skolu, ejot pa ielu uz apģērba izlējis “ātro” kafiju atgriezies mājās pārģērbties, … un tamlīdzīgi.
Iespējams, ka kaut kas līdzīgs noticis katram no mums. Vienīgi atšķirība tajā, ka mēs nezinām un nez vai arī uzzināsim, ko tieši esam nokavējuši vai palaiduši garām. Vai arī – no kaut kā esam laimīgi izvairījušies? Tie, kuri aizkavējās tajā septembra rītā ASV, skaidri zina – viņi palika dzīvi un neskarti.
Vai jums radies jautājums – kādēļ es te to visu rakstu? Nesen piedzīvoju kādu situāciju, kad vajadzēja izdarīt izvēli – aizkavēties vai nē. Tālāk par to, kādas bija manis pieņemtā lēmuma sekas.
Bija spēcīgi atnākušās ziemas pats sākums. Tā diena, kad Vidzemē notika vairāki skaļi apspriesti satiksmes negadījumi. Iebraucu Salacgrīvā pa Baznīcas ielu, kas paralēla Salacas upei. Pa priekšu pa apledojušo ielu lēnām brauca vecāka modeļa GOLF auto. Pietuvojos tam un apsvēru iespējas apdzīt, vai tomēr nē. Brauktuve slidena, šaura, GOLF nebrauc gluži pa savu brauktuves pusi. Laiks jauks, man brīva laika gana – neapdzīšu. Ko gan es varu tajās dažās iekavētajās sekundēs zaudēt?
Kad biju tā izlēmis, gabaliņu tālāk GOLF nogriezās vienā no šķērsieliņām un brīvi varēju turpināt savu ceļu. Jau redzēju šķērsojamo galveno ceļu, uz kura, gaidot zaļo luksofora signālu pirms Salacas tilta, stāvēja kravas automašīnu rinda.
Brīdī, kad līdz krustojumam palika braucami vien pārdesmit metru, no kreisās, no tilta puses, manā ielā strauji iegriezās gaiši pelēkas krāsas Mercedes ar Vācijas reģistrācijas numuru. Pareizāk būtu teikt, ka Mercedes centās iegriezties, jo, lai arī riteņi bija sagriezti pa labi, tomēr pats auto slīdēja pāri brauktuvei uz to vietu, kur, ja es nebūtu noskaņojies “vilkties” aiz vecā GOLFa, vajadzēja atrasties manai automašīnai. Šoreiz, par laimi, manis tur nebija.
Īsajā mirklī, kamēr Mercedes slīdēja pāri ielai, tā vadītājs jau bija pagriezis riteņus taisni un auto atdūrās pret brauktuves apmali. Ar to viss nebeidzās. Auto aizmugure pa ielas slīpumu sagriezās sāka strauji slīdēt manā virzienā.
Galvā uzradās savādas domas: “Pa kuru vietu manam auto trāpīs? Skāde būs liela? Vai būs skaļš troksnis? Vai “izšaus” drošības spilveni?”. Bet labā roka jau bija atradusi pārnesumu kārbā atpakaļgaitu. Varēju teikt otrreiz “par laimi”, jo merša aizmugure paslīdēja cieši garām manam auto, ka iepīkstējās tikai parkošanās sensori.
Tā nu tajā reizē mana dažu sekunžu “aizkavēšanās” beidzās vien ar stresa brīdi un bez materiāliem zaudējumiem. Vēlāk, savā prātā “pārtinot” tā gadījuma “filmu” iedomājos, ka romānos rakstītais un filmās rādītais ir taisnība – ka tādos brīžos cilvēks ievēro visādas sīkas detaļas. Kā tajās sekundēs – auto marka, kurā valstī auto reģistrēts, uz kuru pusi “skatījās” auto riteņi sākumā un pēc tam. Bet nejautājiet, cik cilvēku bija tajā automašīnā un kas sēdēja pie stūres. Neatceros.
Vai arī par šo gadījumu varētu teikt, ka nekas nenotiek nejauši, tāpat vien? Vai tā taisnība, ka Auniem esot īpaši spēcīgi aizbildņi tur, augšā?
Nedaudz par līdzīgu tēmu varat lasīt šeit: Mans pirmais sargeņģelis Olgas tante, vai arī šeit: Vai tā taisnība, ko saka par sargeņģeļiem?
Ja jums šis raksts patīk un domājat, ka tas varētu interesēt arī jūsu draugus un paziņas, tad iesakiet viņiem to, nospiežot uz kādu no zemāk redzamās attiecīgas sociālo tīklu ikonas (Draugiem, Facebook vai Twitter).
…
Visits: 104
