Pirmdienas vakars. Manā telefonā “iekrīt” ziņa no Mārtiņa: “Čau, Tu varbūt piektdien gribi piedalīties pasākumā ko organizē Diāna ar vienu sportistu Nilu?”. Un klāt norāde (lins) uz pasākuma programmu “Sixstarcamp” Instagrama kontā.
Iepriekš jau biju “ar vienu aci” kaut ko par to lasījis. Tomēr pieticīgi nodomāju – ka tam jau esmu par vecu un nez’ vai kaut kas no tā visa man reāli noderētu. Bet, ja tagad personisks un tiešs uzaicinājums, sāku smalkāk “studēt” piedāvātā pasākuma programmu. Vēl daži mani precizējoši jautājumi un teicu “jā” vārdu.
Pirmais un būtisks plānošanas punkts – cikos no rīta jāizbrauc no Jūrmalas, lai piektdienas dienā laicīgi nonāktu Cēsu puses Ģikšos. Cauri Rīgai! Tā kā man nekad nepatīk nokavēt, ieplānoju, manā ieskatā pietiekošu, laika rezervi.
Ha! Piektdienas rīts Rīgā izrādījās negaidīti tukšs. Bez lielas aizķeršanās tieku līdz Daugavai, tai pāri un rau! … arī Jugla klāt. Tikai tad man “pielēca” – tā ir jūnija pirmā nedēļa. Lielai daļai skolēnu sācies ilgi gaidītais vasaras brīvlaiks, kas jūtami paretinājis arī auto skaitu Rīgas ielās.
Ar tādu domu un jau pavisam lielu laika rezervi nesteidzīgi ripināju uz Cēsu pusi, ar acīm baudot garāmslīdošās vasaras ainavas.
Lai arī kā centos “vilkt laiku”, vienalga pie galamērķa Ģikšos nonācu nedaudz pirms izziņotā sākuma laiku. Labi zinu, ka saimniekus dara nervozus cilvēki, kuri ierodas pirms laika, jo vienmēr atrodas kāds steidzami pabeidzams darbiņš. Tādēļ pavisam lēnām, ar zirņa lieluma vainas apziņu, tomēr ripināju pa piebraucamo ceļu lejup īpašuma teritorijā.
Ceļa galā redzēju vīrieti, kurš “dzina zemē” mietiņu ar kaut kādu norādījuma zīmi. Piestāju. Iepazināmies. Nils, kā sauca tikko pieminēto vīrieti, parādīja kur novietot automašīnu, kā arī vietu, kur notiks pasākums.
Novietoju auto, pārģērbos brīvākā apģērbā, lai labāk “sazemētos” ar nesen pļauto zālāju, atvadījos no apaviem un sāku iepazīties ar apvidu. Drīz vien šajā nodarbē man pievienojās Mārtiņš. Kā gids, jo te viesojies visai bieži, kā nopratu.
Pamazām saradās arī citi pasākuma dalībnieki. Pēc tā, kā viņi sasveicinājās un sarunām sapratu, ka lielākā daļa ir savstarpēji pazīstami un labi informēti par katra nodarbošanos. Es gan nevienu no viņiem nepazinu. Nebija arī nekāds pārsteigums, jo piederu pavisam citai vecuma kategorijai un darbības jomai (pensionārs).
Jaukās un gaišās sarunās pienāca brīdis, kad mūs aicināja sākt dienas programmas pirmo punktu – vieglas (un ļooooti gardas) brokastis.
Lai arī spīdēja spoža saule, pāri kalnam gar meža stūri atskrēja pa kādai visai vēsai ziemeļvēja brāzmai. Nodarbību vieta – veca akmens mūra ēka ar balta audekla jumta konstrukciju. Gaiši un patīkami.
Brīdi vēlāk gan izrādījās, ka gaismas bija pārāk daudz, jo projektors nespēja uz ekrāna parādīt ko tādu, ko mēs varētu saskatīt. Tādēļ Diānai, kura iesāka šīs dienas praktisko pusi ar tēmu par kustību nozīmi (ietekmi) uz fizisko un garīgo veselību, nācās runāt vairāk nekā plānots, kā arī rādīt dažādus, pirmajā brīdī šķietami vienkāršus, bet svarīgus vingrinājumus. Loģiski, ka mēs visu darījām “pakaļ”. Teikšu godīgi – uzzināju daudz interesanta, jauna un noderīga par kustībām. Tagad vien pašam sevi “jāpierunā” to visu arī izpildīt tad, kad neviens nestāv blakus un nekontrolē.
Savukārt Nils savu dienas programmas “punktu” sāka ar pavisam vienkāršām kustībām. Pašiem atrodoties mierīgā pozā – tā kārtīgi “izkustināt” acis. Tēma – dabīgās kustības un ķermeņa mobilitāte.
Izrādījās, šīs nodarbības ievads, kā tas reizēm gadās, tikai iesākumā šķita maldinoši vienkāršs. Katrs nākošais vingrinājums man, padzīvojušam un mazkustīgam, likās aizvien sarežģītāks: apsēsties uz paklājiņa dažādās pozīcijās un no tām piecelties bez roku līdzdalības (ja neskaita to vicināšanu pa gaisu līdzsvaru meklējot). Vēl grūtāk bija ne vien ar acīm sameklēt, bet ar rokām satvert savus papēžus, kuri, nez kādēļ atradās aiz muguras paklājiņa pašā tālākajā galā. Neatceros, kad vēl savā dzīvē būtu tā staipījies. Pēc viena vingrinājuma muskuļi pat ilgi vibrēja kā drudzī nonākuši. Tomēr pašam prieks par to, ka joprojām bez pūlēm spēju veikt “matrix” vingrināju – bez atbalsta zemu atliecoties izvairīties no “slikto cilvēku” lodēm un pēc tam atkal piecelties. Varbūt jāpiesakās kādas filmas masu skatos?
Lielākā jautrība bija tad, kad Nils parādīja, kāda ir visdabiskākā cilvēka poza: tāda, ko redzam fotogrāfijās un filmās par dienvidu zemēm – cilvēki tup ar dibeniem gandrīz skarot zemi, rokas balstās uz ceļgaliem, bet mute apbrīnojamā ātrumā (veiklumā) apstrādā saulespuķu sēklas. Tā to pozu arī nosauca – “saulespuķnieks”.
Visādi izlocītus un mundrus mūs aicināja doties uz dīķu pusi, kur lielā katlā virs ugunskura kārdinoši smaržoja Ievas sarūpētā pusdienu zupiņa. Mmmmmm, kas par gardumu! Ar zupas trauciņu rokās apsēdos zālītē netālu no ugunskura un vienkārši baudīju ….visu, kas notika ap mani un manī.
Dienas pasākumu otrā daļa notika akmens mūra sienu otrā pusē – saulītē, aizvējā. Kā jau pēc gardām pusdienām – fiziski mierīgāki elpošanas vingrinājumi. Tā kā atļāva sēžot arī pret kaut ko atbalstīties, ātri noskatīju ēkas sienā plakanu akmeni. Likās, ka tas jau mani gaidīja, jo ļoti labi saplūda ar manu muguru (vai otrādi).
Tā nu sēdējām, cik nu ērti katrs iekārtojies, un pēc Diānas norādēm mācījāmies elpot tā, lai no šķietami vienkāršā (lasi: dabiskā un automātiskā) procesa gūtu maksimālo labumu savai veselībai.
Todien par to tik daudz neaizdomājos, darīju ko lika, bet šodien, kad rokrakstā uz papīra top šis raksta gabals, patiešām meklēju rokā Diānas doto “metodisko izdales materiālu”, jo jutu – man tieši to tagad vajag. Atradu. Iedarbojās.
Bet nu atpakaļ pie nodarbībām zālājā Ģikšu pusē. Meditācija. Šoreiz guļus. Nekustīgi un sekojot Diānas balss norādēm vajadzēja noteiktā secībā sajust sava ķermeņa daļas. Skatīt vienu no fotogrāfijām. Teikšu kā bija – man no tā nekas nesanāca. Vai nu manas sajūtas nespēja tik līdzi norādēm, vai arī kāda ķermeņa daļa tobrīd atradās “ārpus uztveršanas zonas”. Klusībā mierināju sevi, ka gan jau to pārdzīvošu. Ja patiesi būs “degoša” nepieciešamība – visu ko var iemācīties. Visam (katram) savs laiks.
Ar šo sevis nosacīto “aptaustīšanu” dienas programma bija “izsmelta”. Vēl brīdi kopīga pasēdēšana uz koka bluķīšiem un dalīšanās ar iespaidiem. Kā arī pasākuma organizatoru vēlējumi katram dalībniekam.
Man bija lietderīgi uzzināt šo to jaunu un noderīgu par kustībām un elpošanu. Kā arī Nila vadībā apjaust savu fizisko kustību “limitus” un ar iekšēju lepnumu apzināties to, ko vēl spēju izdarīt (ko iepriekš nezināju par sevi). Tālāk – jau atceļš uz mājām – Jūrmalu. Šoreiz saprātīgi ātri un bez laika “stiepšanas”.
Un nobeigumā – kāda sagadīšanās! Ticiet vai nē, bet patiesi sagadīšanās, jo tajā dienā, kad manā galvā nobrieda ideja par šo rakstu darbu, vel nebiju redzējis oficiālu paziņojumu par nākošo pasākumu turpat Ģikšos. Augusta otrajā pusē.
Ieva Jansone, Diāna Stupele, Juris Rijnieks un Nils Jansos sniegs izglītojošas lekcijas un vadīs meistarklases par: kustību nozīmi, meditāciju, elpošanu, spēcinošu uzturu un ķermeņa valodu. Paredzēta arī pirts procedūra un “baskāju” pārgājiens.
Vairāk informācijas šeit: www.sixstarcamp.com
Ja jums šis raksts patika un domājat, ka tas varētu interesēt arī jūsu draugus un paziņas, tad, lūdzu, iesakiet viņiem to, nospiežot uz kādu no zemāk redzamās attiecīgas sociālo tīklu ikonas (Draugiem, Facebook vai Twitter).
…
Visits: 170
