Brauciens uz Meža gaisa takām Lietuvā

Medžiu Laju Takas Pagājušajā gadā Anykščiai reģionālajā parkā Lietuvā atklāja jaunu atpūtas objektu Medžiu Laju Takas – pastaigu takas gaisā starp kokiem. Tā nu kādā vēsā, saulainā un vējainā jūnija rītā nolēmu pats visu apskatīt, jo tur bijušo tautiešu  atsauksmes internetā ir visai pretrunīgas. Bet man ir niķis – pārsvarā par lietām spriest tikai tad, ja pats esmu redzējis vai izbaudījis.

Laiks braukšanai ideāls. Saulains, bet nav karsts. Mugurā pūš stiprs ceļavējš. Tuvojoties gala mērķim par vēju bažījos visvairāk – tas pieņēmās spēkā. Pa nesen apstrādātiem laukiem un grants ceļiem vējā brāzmas dzenāja putekļu stabus un plastikāta iepirkumu maisiņus apdzīvotās vietās. Ja nu stiprā vēja dēļ gaisa takas starp kokiem šodien slēgtas?

Lai nokļūtu uz Anykščiai reģionālo parku, navigācijā vispirms biju norādījis gala mērķi pašu Anykščiai pilsētas centru. Tuvojoties pilsētai no Šauļu – Paņevežu puses, pa gabalu labi saskatāmi baznīcas torņi. Baznīcu vajag “paturēt acīs”, jo tieši gar tās žogu ved ceļš uz gaisa takām, par ko norāda arī labi saskatāmas norādes ”Medžiu Laju Takas” un “Puntuko Akmuo”. Ja izmanto navigāciju, var arī ievadīt galamērķi Anykščiai, Vilniaus gatve 1 un tālāk sekot norādēm uz ceļa.




Pēc kādiem 8 – 10 kilometriem ir norāde nogriezties mežā pa labi. Vēl pāris kilometru pa līkumotu, nedaudz paugurainu asfaltētu ceļu un sasniegts galamērķis – neliels asfaltēts stāvlaukums koku ēnā. Novērtējot stāvlaukuma izmērus jāpiekrīt komentāriem internetā – lielam apmeklētāju skaitam tas nav piemērots. Arī šodien brīvas vien dažas vietas stāvvietā, bet gaisa takās apmeklētāju drūzmu nemana.

Blakus auto stāvvietai vairākas vienādas nojumes ar saulessargiem uz paaugstinājuma – var apsēsties un iebaudīt kādu atspirdzinājumu vai kārumu. Garām nojumēm asfaltēta taka ved uz plašu klajumu, kura vienā malā slejas augsts, stūrains, kā no lieliem sērkociņiem veidots daudzstāvu skatu tornis. Sastopu skaļu bērnu baru, kuri par kaut ko cenšas pārliecināt savus skolotājus, līdz visi dodas uz nojumēm ar kārumiem.

Pieeju pie torņa, kura durvju priekšā virpuļvārtiņi, bet neviena kontroliera vai iekšā laidēja. Vispār neviena cilvēka. Blakus, zem paugura aiz stikla sienas noslēpta informācijas centra ēka. Veru durvis – tajā vien daži cilvēki, kuri aplūko vitrīnās izvietotos suvenīrus. Centra darbiniece emocionāli ar kādu runā pa mobilo tālruni, bet sarunu uzreiz pārtrauc, kad izrādu interesi par ieejas biļeti. Tā kā biļeti prasīju latviešu valodā, tad darbiniece uzreiz ļoti labā krievu valodā paskaidroja, ka ieeja uz gaisa takām atrodas citā vietā – mežā, kalna galā aiz lielā akmens “Puntukas”.

Lielo akmeni Puntukas atrast nav grūti – visur labas norādes. Jāpaiet nedaudz atpakaļ gar auto stāvvietu un jānogriežas pa kreisi vēl vienā saules pielietā klajumā. Tā vienā malā pie kokiem liels laukakmens bluķis, kurā iekalts piemineklis diviem lietuviešu lidotājiem – Steponas Darius un Stasys Girenas, kuri 1933.gadā gāja bojā Vācijas teritorijā pēc tam, kad bez nolaišanās bija pārlidojuši Atlantijas okeānu no Ņujorkas (ASV) un turpināja lidojumu uz Kauņu, Lietuvā.

Garām lielajam laukakmenim ēnainajā mežā ved grantēts gājēju celiņš, kas nedaudz tālāk pāriet diezgan stāvā kāpienā kalnup pa betonētām kāpnēm. Abpus kāpnēm vairs nav ne miņas no skaistās, zaļās zāles, kas te bijusi gaisa taku atklāšanas dienā pirms gada. Kāpņu galā neliels saulains laukumiņš ar pāris soliņiem, maza nojumīte un virpuļvārtiņi. Tiem blakus uz koka margām ar kaut ko knibinās kāds padzīvojis vīrietis, kurš, kā izrādās, ir galvenais ieejas biļešu pārdevējs un iekšā laidējs. Parādu viņam savu iepriekš nopirkto biļeti un speru pirmos soļus un gaisa takas.

Gaisa takas grīda un sānu norobežojumi izgatavoti no cinkota metāla režģa ar visai masīvām, platām koka margām. Soļoju droši, jo līdz zemei, ko ar saskatīt cari grīdas režģim, vien pāris metri. Takas pagriezienu vietās lieli skatu laukumiņi. Var pastāvēt, paskatīties, parunāties un netraucēt garām ejošos. Vietām izvietoti nelieli stendi ar informāciju par mežā sastopamo dzīvo radību – attēli un apraksti. Takas sākumā, laikam lielo koku dēļ, stipro vēju nemaz nejūt. Vienīgi lapas šalc iedziedas pa kādam putnam.

Ar katru soli zeme attālinās vairāk un vairāk. Augstums nav mana stihija, tāpēc mazāk skatos tieši uz leju – vairāk uz apkārtējiem kokiem un debesīm. Vienīgi ziņkāres pēc palūkoju, uz kādām vistas kājām visa taku konstrukcija turas. Balsts patiesi atgādina vistas kāju – apaļš stabveidīgs balsts, kas piestiprināts daudzstaru betona zvaigznei – pamatam. Domājams, ka projektētāji bijuši labi rēķinātāji, bet celtnieki nav centušies ietaupīt uz materiāliem.

Turpinājumā taka tuvojas meža malai un vēja brāzmas kļūst aizvien manāmākas. Filmēju video un jūtu pēc konstrukcijas svārstībām, ka tuvojas kāda apmeklētāju grupa. Paceļu galvu- neredzu ne viena paša cilvēka. Konstrukciju šūpo vējš.

No pēdējā posma pirms paša skatu torņa paveras skats uz apkārtējiem mežiem un gabaliņu Šventoji upes. Un kā pēc komandas sāk skanēt vairāki benzīna motori – zāles trimmerētājiem, laikam, beidzies pusdienas pārtraukums. Vairs nav dzirdamas ne putnu balsis, ne arī koku šņākšana stiprajā vējā.

Skatu torņa grīda veidota no tāda paša metāla režģa. Nolemju uz augšējām platformām nekāpt. Pietiks ar šo pašu, ko redzēju. Kāpju lejup pa spirālkāpnēm, caur kuru pakāpieniem var redzēt zemi, kas pamazām tuvojas. Gaisa ceļojums ir galā.

Piekrītu iepriekš internetā lasītajam, ka apmeklētājiem ar pavisam maziem bērniem ratiņos te ir grūti. Ceļš uz ieeju kalna galā ir stāvs, ar pakāpieniem. Ratiņus jānes, vai arī jāstumj pa mežu blakus kāpnēm. Kad un uz kādiem noteikumiem darbojas skatu torņa lifts – nav saprotams. Vispār, skarbi jau skan, bet bērnus ratos taču neņem līdzi it visur – piemēram, kalnos un alās.

Iespējams, ka daudz lielāks apmeklētāju skaits ir rudenī vai nedēļas nogalēs. Šodien, darba dienā, gaisa takās sastapu vien kādus 10 – 15 cilvēkus. Ieskaitot bērnus. Vai pats turp dotos vēl reizi? Tā kā īpaši neesmu draugos ar augstumu, tad arī bez šīm gaisa takām starp kokiem (Medžiu Laju Takas) Anykščiai Reģionālajā parkā varu iztikt. Ja nu vienīgi kompānijas pēc.

 

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmailby feather
rssyoutubeby feather

You may also like...