SIEVIETE-PAVILOSTAPāvilosta. Latvijas vienīgā mazā osta Latvijas rietumu piekrastē pie Baltijas jūras Sakas upes krastos. 1879.gadā nosaukta par Paulshafen, kas latviešu valodā nozīmē Pāvilosta.

Sestdienas dienvidū spēcīgais dienvidrietumu vējš jau patriecis kārtējo lietus mākoņu fronti. Pāvilostā Dzintaru ielas asfalts jau nožuvis, vienīgi vēl pa kādai peļķei palikusi zālāja malā. Lai arī cilvēkus ielās neredz, tomēr auto stāvvietā pie ostas nav nevienas brīvas vietas. Ielas un zālāji tik tīri – vai nu rūpīgu sētnieku kopti, vai arī stiprais vējš visu lieko aiznes uz mežu. Tādā tīrībā pat nepieļauju domu “noparkoties”  kaut ar vienu riteni no asfalta zālājā. Braucu uz stāvlaukumu Kalna ielas galā.

Kaut arī nelīst, vējš pamatīgi ieķeras apģērbā un cenšas iebāzt savus pirktus pat ausīs. Tādēļ silta un vēja necaurlaidīga jaka un kapuce ir visai piemērots apģērbu komplekts. Kaklā pakaru fotoaparātu, rokai piesienu videokameru un esmu gatavs lūkoties – kā izskatās jūra stiprā vējā.

Pa koka dēļu celiņu paeju garām skatu tornim un nonāku pludmalē, kurai viens aiz otra skrien virsū palieli pelēki viļņi ar putu joslām virsotnēs. Pirmajā brīdī liekas, ka pludmalē nav neviena cilvēka. Paeju nedaudz uz mola pusi un dzirdu aiz sevis balsis – pludmalē pa citu taciņu iznāk vairākas ģimenes ar bērniem un suņukiem. Droši vien arī viņi izmanto to, ka lietus pārstājis un var skatīties uz vētraino jūru “pa sauso”.

Vēl nedaudz paejot uz mola pusi, ieraugu kādu pusaudzi, kurš nodarbojas ar kaut ko interesantu. Viņam rokās neliels, plāns dēlis, ar kuru rokās viņš ieskrienas pa krastu gar pašu ūdeni. Tad nomet dēli uz slapjajām smiltīm, kuru uz brīdi pārklājusi plāna ūdens kārta un pats uzlec uz dēļa ar kājām. Tā viņš noslīd pa pludmali nelielu gabaliņu un sāk visu no gala.

Tālāk jūrā starp viļņu virsotnēm var redzēt vēl trīs cilvēkus. Viņi brien dziļāk jūrā aiz sevis auklā velkot sērfa dēļus. Jo dziļāk iebrien, jo vairāk jāpalēcas, lai nākošais vilnis nepielej seju vai nepārgāžas pāri galvai. Tad nostājas dēļa aizmugurē, pāri plecam skatās atpakaļ un mēģina uzminēt īsto vilni, kurš dēli ar cilvēku nestu krasta virzienā. Viļņi skrien tik ātri viens aiz otra, ka neizdodas nostāties uz dēļa kājās … vai nu krīt, vai vizinās guļot uz vēdera.

Aiz mola akmeņiem ieraugu divas vindsērfinga buras, kuras, stiprā vēja dzītas, strauji tuvojas vietai, kur stāvu es. Tad  burātāji strauji pagriežas un turpina sērfot  “pret vilni” – cenšoties stāvākos viļņus izmanto par tramplīnu. Vienam nepaveicas – pēc lēciena mēģinājuma tas uz brīdi pazūd aiz viļņiem, nokrita. Otrs ir prasmīgāks vai veiksmīgāks – viņam pat izdodas gan lidojums pa gaisu ar salto, gan arī noturēties uz dēļa un turpināt ceļu.

Pavisam netālu no mola putojošos viļņos ieraugu vēl trīs sērfotājus. Nē, ja paskatās vērīgāk caur fotoaparāta objektīvu – sērfotājas. Vienai, liekas, pavisam karsti – hidrotērpu nomainījusi pret peldkostīmu. Sekmes tieši tādas pašas kā iepriekš pieminētajiem – brien jūrā pretim viļņiem, aiz sevis velkot serfa dēli. Un tad gaida to īsto vilni, kurš nesīs krasta virzienā.

Uz molu nāk cilvēki, pa diviem vai mazās grupiņās. Arī ģimenes ar bērniem. Daži skatītāji mēģina pa akmeņiem aizkļūt līdz mola galam, pret kuru pa laikam efektīgi sašķīst lielākie viļņi. Citi – vienkārši nostājas mola galā un vēro jūru, vēro cilvēkus tajā. Liekas, ka tie visi ir atbraucēji, Pāvilostas viesi.

Virs pludmales parādās vairāki “pūķi” – sērfotājiem pievienojas kaitbordisti. Daži visu ātri sagatavo un dodas viļņos, lai lidotu virs viļņu galotnēm. Attālāk redzu iesācējus, kuri cenšas savaldīt košo lidojošo buru nekur nebraucot – stāvot pludmales smiltīs un klausoties zinātāju padomus.

Atceļā uz stāvvietu Kalna ielā priecēju acis par tīrajām Pāvilostas ielām un sakoptajām mājām. Redzams, ka daudzās no tām ieguldīta liela nauda, lai piemērotu mūsdienīgai dzīvošanai. Tomēr arī citas, vecākas, bet sakoptas. Kaut kas tomēr ir tajā Pāvilostā, kas pievelk šeit cilvēkus no visas Latvijas. Kaut uz neilgu brīdi, bet tomēr atbraukt.

Visits: 83

instagram
Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmail