Stāsts par Kurzemes lielāko upi Ventu turpinās. Iepriekš jau rakstīju, kā meklēju Ventas sākumu (izteku) Lietuvā. Varat to izlasīt šeit: Kā Lietuvā meklēju Ventas izteku.
Mans nākošais mērķis bija – atrast vietu, kur Venta ietek Latvijas teritorijā. Iesākumā domāju tai vietai piebraukt no Lietuvas puses. Paskatījos kartē. Blakus Mažeiķu naftas pārstrādes komplekss – varbūt apkārt kādi braukšanas ierobežojumi. Arī kartē kartē nebija atrodami nopietni ceļi, kas vestu uz šo vietu, kur Venta sāk savu plūdumu pa Latvijas teritoriju. Toties kartē atradu citu vietu, kas likās reāli sasniedzama – Venta pārņem stafeti no Vadakstes un kļūst par robežupi starp Latviju un Lietuvu. Kādā nedēļas nogalē devos ceļā.
Vispirms nonācu Ezerē, pie Latvijas un Lietuvas robežas, uz ceļa Saldus – Mažeiķi. Tālāk braucu uz apdzīvotu vietu Grieze. Te gan pārāk paļāvos uz aut GPSnavigāciju, kura mani aizveda pa garāko ceļu. Vispirms pa nelīdzenu (bet ne bedrainu) asfaltu pa ceļu P106 (uz Nīgrandes pusi). Pēc apmēram 6 km vajadzēja nogriezties pa kreisi – uz Greizi. Vēlāk apskatījs kartē, ka ir vēl viens ceļš. Taisnāks un īsāks. Grants ceļš tieši no Ezeras uz Griezi.
Grants ceļš uz Griezi plats, līdzens. Smilts vēl saglabā pavasara mitrumu un aiz mašīnas neceļas putekļu mākonis. Iebraucot Griezē, pirmajā krustojumā jānogriežas pa labi – virzienāuz Grizes mācītājmuižu un baznīcu.
Braucot cauri Griezei vēroju, cik dažāda var būt cilvēku attieksme pret lietām, dzīvojot līdzīgos apstākļos. Centrā, liekas, bijušajā veikalā ierīkots autoserviss. Apkārt remontējamās un „bezcerīgās” automašīnas. Nedaudz tālāk ceļa vienā pusē agrāk bijusi mehāniskā darbnīca. Tā izskatās. Gluži kā padomju lauksaimniecības tehnikas muzejs. Tehnika daļēji izjaukta un izskatās sen nelietota. Pat automašīna Ņiva bez riteņiem.
Ceļa pretējā pusē – arī kāda ražošanas ēka. Pagalms tīrs. Gar brauktuves malām ziedošu puķu dobes.
Nobraucot apmēram 2,5 km ceļš sadalās. Pa labi nogriežas galvenais. Vai tādēļ, ka uz mācītāja māju? Pa kreisi jaunbūvēts ceļš. Tā galā pāri kokiem var redzēt Mažeiķu kombināta skursteņus. Viens tā slinki kūp.
Braucu taisni, lejup pa nogāzi. Ceļš atkal sadalās. Blakus krustojumam Griezes evaņģēliski luteriskā baznīca (izlasīju uz liela informācijas stenda), kura tiek atjaunota. Par to liecina būvmateriāli blakus baznīcai.
Atstāju automašīnu pie krustojuma un ar kājām dodos pa kreisi. Ceļš met nelielu līkumu pa labi, bet kreisajā pusē tālumā var redzēt kaut ko līdzīgu grants karjeram un upi. Ne visai plata. Neesmu pārliecināts, kura tā ir – Venta vai Vadakste. Upes krastā Latvijas robežstabs. Vēl pec neliela gabaliņa redzu vēl vienu upi to sateku. Nu man ir skaidrs, ka pirmā redzētā ir Vadakste, bet tālākā – Venta. Biju gan iedomājis, ka šajā vietā Venta ir platāka.
Tā arī ir. Izrādās, ka vietā, kur Vadakste ietek Ventā, Ventā ir saliņa un upe izskatās šaurāka. Par to pārliecinājos paejot nedaudz tālāk, zemāk pa straumi. Agrāk (nezinu kad) šajā vietā bijis tilts. Tagad upes straumē redzami vien koka balsti vairākās rindās.
Lietuvas pusē Ventas krasts augsts, apaudzis ar lieliem kokiem. Uz vienas mazas krasta terases uzbūvēta neliela koka mājiņa. Tāda, kādas ceļ mazdārziņos. Cilvēkus nemana. Savukārt Latvijas krastā divas koka „sirdsmājiņas”. Vienai durvis atstutētas ar garu koku. Bieži ko tādu, laukos upes malā, neredz. Ieskatījos. Tīras.
Tā nu tagad ar savu aci esmu redzējis, kā robežupe Vadakste „nodod maiņu” robežupei Ventai.
Visits: 124
