Liepājas Dienvidu forts

Liepājas vecie forti ir vieta, kuru gribēju apmeklēt jau sen, bet reāli to izdarīju tikai šogad. Pirms brauciena palūkojos internetā, kāda informācija tur atrodama par vairāk kā pirms 120 gadiem celtajiem nocietinājumiem. Liepājas Dienvidu forti pieminēti daudz mazāk par fortiem Liepājas ziemeļu daļā – Karostas Ziemeļu fortiem. Varbūt tādēļ, ka tie ir labāk pamanāmi un „fotogēniskāki”. Tomēr šoreiz stāsts būs par Liepājas Dienvidu fortu.

Liepājas Dienvidu fortus var atrast blakus Klaipēdas ielas un Ganību ielas krustojumam. Uz Ganību ielas pat neliela automašīnu stāvvieta, bet Dienvidu forts atrodas Klaipēdas ielas malā, uz jūras pusi.

No attāluma Dienvidu forts pat grūti pamanāms – liekas, ka tādi zemes pauguri vien. Skatam būves nosedz arī aizsarggrāvja malās saaugušas niedres. Bet zālē iemītās taciņas liecina, ka kaut kāda cilvēku interese (kustība) tur notiek. Pa vienu no celiņiem devos arī es.



Ziemeļu pusē, gar aizsarggrāvi, zem zemes vaļņa slēpjas gara betona būve ar „vaļējo” fasādi pret aizsarggrāvi. Būves sienās lielas arkveida ieejas, aiz kurām garas, plašas, visai labi dabiski izgaismotas telpas. Varētu būt bijušas kādas noliktavas. Izskatās, ka šīs telpas bieži apmeklējuši jaunieši, jo uz betona sienām dažādi krāsaini uzraksti un zīmējumi (pūtieni). Starp šīm arkveida ieejām vairākas šauras ieejas. Betonā redzamas varenu metāla durvju eņģu atliekas. Tātad šīs ieejas bijušas rūpīgi slēgtas (slēptas). Man nebija līdzi lukturīša, tādēļ ejas fotografēju ar zibspuldzi un pēc tam lūkojos fotokameras ekrānā. Izskatījās iespaidīgi. Ejas likās plašas, augstas un garas.

Pētot ejas nepamanīju tuvojamies kādu gājēju, vīrieti, kurš bija ģērbies viscaur melnā apģērbā, ar melnu cepuri. Arī seja melnīgsnēja ar melnu bārdu. Uz pleciem liela tumši brūna mugursoma. Gandrīz bez trokšņa, izņemot klusu stikla pudeļu skaņu no mugursomas, viņš pagāja garām un … pazuda. Laikam iegāja kādā no ejām, kuras ieeja bija piesegta ar pieslietiem saplākšņiem. Vai tā vasaras mītne? Nez vai tur dzīvotu arī ziemā.

Pa taciņu uzkāpu uz viena no zemes paaugstinājumiem (nez, kas atrodas zem tā) un paskatījos apkārt. Aizsarggrāvja pretējā, smilšainajā krastā saulītē gozējās vairāki cilvēki. Loģiski, jo šī bija pirmā gada diena, kad temperatūra pārsniedza + 20 grādus. Ēnā. Uz kāda betona ēkas jumta sēdēja vairāki pusaudži un kaut ko pētīja, galvas kopā sabāzuši. Puikām jau tādas vietas patīk. Varbūt kaut ko atraduši? Kaut gan man liekas, ka tur jau viss ir krustu – šķērsu simtiem reižu pārmeklēts.

Izrādās, ka Dienvidu forts ir sava veida „tranzīta ceļš” no Klaipēdas ielas uz mežu jūras pusē. Divas sievietes ar velosipēdiem „uzminās” līdz pusei uz viena no vaļņiem, tad uzstūma velosipēdus līdz galam un pa ēkas betona jumtu aizbrauca jūras virzienā.

Kāda cita zemes vaļņa sānā atradu vēl vienu ieeju. Ieskatījos. Sākumā platāka telpa ar durvīm durvju ailēm, jo pašu durvju sen kā vairs nav) uz vairākām sānu ejām. Ņēmu atkal talkā fotoaparāta zibspuldzi. Liekas, vienas ejas galā bija redzama kaut kāda gaismas atblāzma. Pārbaudīt negāju, bet asu izjūtu cienītājiem te būti īstā vieta. Arī tad, ja ir vēlme ieskatīties kādus 120 gadus senā pazemē – laipni lūgti Liepājas Dienvidu fortā.

Facebooktwittergoogle_plusredditpinterestlinkedinmailby feather

You may also like...