Agrās rīta atvadas pie kara komisariāta

Piksens-19Iesākumā īss skaidrojums tiem, kuriem svešs termins – kara komisariāts. Padomju Savienībā kara komisariāts bija sava veida vīriešus represējoša un viņu dzīves ietekmējoša institūcija. „Caur” kara komisariātu notika visu vīriešu uzskaite, iesaukšana obligātajā militārajā dienestā, ieskaitīšana rezervē un atkārtota apmācība – „sbori” visdažādākajās formās. Gadījumos, ja priekšniecība ar kādu vīrieti netika galā, „caur” kara komisariātu varēja spītnieku nosūtīt obligātajā dienestā vai arī iesaukt uz atkārtotu apmācību no dažām nedēļām līdz pāris gadiem. Kara komisariāta darbinieki vienmēr tika „turēti godā” un cienīti … aiz bailēm.

Agrs 1975.gada 1.novembra rīts. No vecākiem esmu atvadījies jau mājās, bet uz kara komisariātu Limbažos mani atved brālis. Pie kara komisariāta uz ielas mazos pulciņos ap iesaucamajiem sagrupējušies pavadītāji. Manāms, ka daudzi aizvadītajā naktī svinējušas atvadas, jo dzirdamas skaļas balsis un piespiesti (izspiesti) nedabīgi un nervozi smiekli. Satraukumu daļa pavadītāju un jauniesaucamie cenšas mazināt ar alkoholu, ko salej pa glāzītēm vai arī iemalko tieši no pudeles kakliņa.

Iesaucamos no pavadītājiem viegli var atšķirt ne tikai pēc nervozās runas un žestiem, bet arī pēc apģērba un apaviem. Lai arī „zinātāji” stāstīja, ka savu civilo apģērbu pēc nonākšanas armijas daļā var nosūtīt pa pastu uz mājām, vēl neesmu sastapis cilvēku, kura apģērbs patiešām nonācis atpakaļ līdz mājām. Tādēļ daudziem dažādās kombinācijās mugurā uzvilkts viss tas, ko ģimenei nav žēl atdot projām uz neatgriešanos. Uz dažiem paskatoties liekas, ka tas ir ieradies uz masku balli.

Pa kara komisariāta durvīm iznāk kapteinis Markovs un dod rīkojumu iesaucamajiem doties iekšā lai reģistrētos. Ārā palicējus viņš mierina, ka vēl būs iespēja atvadīties, tikai vajag pagaidīt. Kara komisariāta pirmajā stāvā mūs pa vienam izsauc pie viena galda, kur pārbauda vai paņemti līdzi visi dokumenti un citas vajadzīgās lietas, ieskaitot karoti un metāla krūzīti. Turpat blakus pie cita galda iekārtojusies komjaunatnes komitejas darbiniece, kura kopā ar vēl vienu palīgu naski ražo … jaunos komjauniešus.

Process vienkāršs – katram, kurš tajā rītā ienākot pa kara komisariāta durvīm vēl nav komjaunietis, turpat uz vietas jāuzraksta iesniegums par savu kvēlo vēlēšanos iestāties komjaunatnē (VĻKJS – Vissavienības ļeņiniskā komunistiskā jaunatnes savienība). Kara komisariāta darbinieks nogriež vienu fotogrāfiju no kopējās lapas, ko ielīmē turpat uz vietas aizpildītā komjaunieša biedra kartē. Kurš no tā ieguvējs? Limbažu rajona kara komisariāts, no kura 99,99 procenti jauniesaucamo obligātajā militārajā dienestā Padomju Armijā ir komjaunieši. Priekšzīmīga statistika. Kur palika tas 00,01 procents? Konkrēti tajā, 1.novembra rītā, tas „iztrūkstošais procents” bija tā piedzēries, ka nekā no kara komisariātā notiekošā nesaprata (vai arī izlikās par tādu, kurš nekā nesaprot). Bet tādiem taču VĻKJS rindās nav vietas, vai ne?

Pēc reģistrēšanās mūs atkal izlaiž uz ielas atvadīties no pavadītājiem. Pirms tam gan kapteinis Markovs piekodina – visu līdzpaņemto alkoholu jāizlieto tepat uz vietas vai pa ceļam līdz Rīgai. Tur, Rīgā, to tāpat atņems.

Uz ielas turpinās atvadīšanās, līdz piebrauc norīkotais autobuss. Cik bija dzirdēts iepriekš, tad neviena iestāde labprāt nevēlējās dot savu autobusu šādam pasākumam, jo reizēm gadoties, ka jauniesaucamie autobusu pamatīgi piešmucē vai pat izdauza logus.

Tas laika posms no brīža, kad esi iesaukšanas dienā reģistrējies kara komisariātā, bet vēl neesi parakstījis karavīra zvērestu armijas vienībā, bija sava veida patvaļas un nesodāmības sajūtas laiks. Uzskatīja, ka cilvēks vairs nepieder civilajai pasaulei un nav saistoši arī tās likumi, bet vēl nav zvērēta uzticība militārajai kārtībai un tās sistēmas noteikumiem. Tā uzskatīja. Tādēļ arī atvadu rīti pie kara komisariāta varēja būt dažādu negaidītu notikumu bagāti pateicoties izdzertajam alkoholam, stresam un nesodāmības sajūtai.

Vēlreiz, izsaucot pa vienam pēc saraksta, mūs iesēdina autobusā. Atvadu mājieni caur logu un divus gadus ilgais bezmaksas piedzīvojums pa Padomju Savienību var sākties. Iesākumā gan tepat, līdz Rīgai.

Tā kā esmu savā ziņā slinks cilvēks, nekad necenšos iegaumēt, manuprāt, nevajadzīgas detaļas. Tādēļ nevaru pateikt, kurā vietā Rīgā uzturējos pāris dienas, līdz noformēja (savāca pietiekamu skaitu jauniesaucamo) ešalonu (vilciena sastāvu) un mūs iesēdināja vagonos, līdz kuriem vajadzēja kādu gabalu iet kājām pa Rīga ielām.

Nogurums, negulēšana, aukstums, trūcīgs ēdiens (salīdzinot ar mājās gatavoto), kaut kādas pārbaudes un stāšanās ierindā, sasmacis gaiss pārpildītajos vilciena vagonos, smirdošās tualetes un noslēgtās vagonu durvis bez iespējas stacijā izkāpt svaigā gaisā – tas viss likās viens liels murgs vairāku dienu garumā no kura vienkārši nespēju izdalīt kaut kādu konkrētu brīdi, konkrētu iespaidu.

Maza pozitīva piebilde. Kapteinis Markovs – viens no Limbažu kara komisariāta virsniekiem, no kura nevis baidījās, bet viņu cienīja. Pirms dažiem gadiem pārcelts no Kazahstānas (Kazahijas PSR), bet latviski jau sarunājās brīvi, protams, ar akcentu. Pirmais cilvēks, kurš mani sagaidīja kara komisariātā no obligātā dienesta pēc diviem gadiem un uzreiz ieteica, kurp doties darba meklējumos.

Nesaproti, par ko ir „stāsts”. Izlasi iesākumu„Krievos iešana”

 

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmailby feather
rssyoutubeby feather

You may also like...

4 Comments

  1. Tu esi gan sastapis cilvēku, kura civilais apģērbs ir tiešām precīzi nonācis atpakaļ mājās – tas esmu es 🙂
    Arī neticēju, ka tiešām nosūtīs atpakaļ, tādēļ jau nekā vērtīga no tām drēbēm nebija, bet joka pēc sataisīju pakā un nosūtīju. Brīnumaini, bet pēc kāda laika tas tiešām pienāca Limbažos. Varbūt tādēļ, ka buju nedaudz citādākā sistēmā – jūrniekos?
    Par Markovu arī cepuri nost – viņš bija izpalīdzīgs. Kad tiku atvaļinājumā un piereģistrējos kara komisariātā, tad arī viņš uzreiz pateica, ka kara komisariāts atvaļinājumu var pagarināt par 1 nedēļu, kas arī tika izdarīts, kā arī Markovs pamācīja, kā par to rakstāma telegramma uz daļu. Protams, konjaks Markovam bija jāuzliek un man par pārsteigumu – arī kopīgi jānodzer.
    p.s. man šķiet, ka Markovs jau tad bija majors. Kapteinis bija Guntis Zemītis (vēlāk arī bija zemessardzē).
    Ak jā, čaļi iesaukuma rītā dziedāja: Mīļā, Markovs mani karā sauc!
    Ja kā varu palīdzēt pie atmiņu stāstiem, dod ziņu.

    1. Raimond,
      Tad, kad Tevi sastapu, tad dienests Padomju Armijā nebija man nebija prātā. Vajadzēja domāt par tajā brīdī daudz aktuālākām lietām. 🙂

  2. Sveiks!Lasīju atvadas pie kara komisariāta, manā laikā arī tā bija, tikai 1979.gadā.
    Bet viens mans paziņa bija atklājis, kā palikt dienēt Latvijā.Rīgā bija tas saucamais “obezjaņņiks”Maskavas priekšpilsētā, kur turāja jauniesaucamos, kamēr izsūtīja pa daļām.Bet viņš pēc vakara pārbaudes pārlec pār sētu un brauc pie brāļa uz kopmītnēm pie Teikas tas bija Laimdotas 2A, tur dzer šņabi, no rīta atkal atgriežas, pārlec pār žogu, bet viņa komanda jau aizsūtīta, jāgaida nākamā, vakarā atkal pārlec pār žogu, no rīta atgriežas, atkal nokavējis, tā vairākas reizes pēc kārtas, beidzot jau pavisam maz iesaucamie palikuši, atbrauc virsnieki ar GAZ 66, nu skaidrs, tālu nevedīs:)Dienējis Vangažos, tur degvielas noliktavas laikam bija,šosejas malā turpat.

  3. Tajā laikā man, lauciniekam, Rīga bija pavisam sveša un ielu nosaukumi neko neizteica. Tādēļ arī neiegaumēju.

Comments are closed.