Pēc tam, kad nakts tumsā mani slepus aizveda no būvēm Gvarģejskā, pārsteigumi nebeidzās. Īsti neatceros, kad tieši man pateica par braukšanu uz ceļinu. Vai jau naktī ceļā uz Korņevu, vai tikai nākošajā rītā, bet īstais nolūks bija mani nosūtīt nākošajā komandējumā. Šoreiz daudz, daudz tālāk un ilgāk – uz ražas novākšanu Padomju Savienības dienvidu rajonos.
Katru gadu ražas novākšanai lielās platībās tika nosūtīti tūkstošiem obligātā militārā dienesta karavīru ar armijas kravas automašīnām, kuras pielāgoja graudu vešanai – ar blīva materiāla (parasti brezenta) auduma strēmelēm blīvēja spraugas kravas kastes bortos un savienojumos.
Papildus obligātā dienesta karavīriem, uz vairākiem mēnešiem dienestā iesauca arī rezervistus, tautā sauktus par “partizāniem”. Kādēļ par partizāniem? Laikam tādēļ, ka viņi īpaši nepakļāvās armijas disciplīnai. Formas tērpus valkāja tikai kā darba apģērbu (attieksmes ziņā), matus un bārdu apgrieza un skuva, kad iepatikās. Daži pēc izskata arī drīz līdzinājās tiem Lielā Tēvijas kara padomju partizāniem, kādus rādīja kino un fotogrāfijās.
Visu to procesu kopā – obligātā dienesta karavīru un partizānu nosūtīšanu uz ražas novākšanu kaut kur Padomju Savienības dienvidu stepēs, sauca par “ceļina”. Parasti gan uz ceļinu sūtīja karavīrus, kuri nodienējuši gadu vai pusotru. Man aiz muguras bija tikai pirmais pusgads.
Mani aizveda uz lielu lauku kaut kur ne pārāk tālu no Kaļiņingradas. Lauks bija sadalīts dažāda izmēra taisnstūros ar zālājā izraktiem sekliem grāvīšiem. Lielie taisnstūri apzīmēja vienību teritoriju robežas, bet paši mazākie – vietu katrai automašīnai. Smuki jau izskatījās – visas automašīnas novietotas līnijās “kā pa diedziņu”. Ja arī pa dienu tās izkustināja, vakarā tām bija jābūt precīzi savās vietās.
Šajā laukā notika jau manis pieminētā automašīnu sagatavošana ražas (graudu) vešanai. Cik sapratu, tad visi te atradās jau vairākas nedēļas. Praktiski viss jau sagatavots un gaida tikai pavēli doties ceļā. Tad arī viens no šoferiem ticis pie alkohola, pavairāk iedzēris un reibumā piesolījis nošaut rotas komandieri majoru. Loģiski, ka par šādām izdarībām puisi ielika armijas virssardzē, jeb padomju armijā to sauca “guba”. Tā kā ceļā vajadzēja doties kuru katru dienu, tad es kļuvu par šī karavīra ārkārtas aizvietotāju. Man parādīja manu automašīnu – GAZ 53A, kura jau bija sagatavota pirms manas ierašanās. Atlika tikai gaidīt.
Pamazām iepazinos ar pērējiem rotas šoferiem. Daži bija no mūsu izlūkbataljona, tieši no mana iesaukuma, bet pārējie – no turpat Korņevā blakus izvietotā tanku pulka. Savukārt ar partizāniem mums paveicies – taksometru šoferi no Rīgas taksometru parka. Paveicies gan bija tikai tajā ziņā, ka no Latvijas, Rīgas. Bet drīz vien jau konstatēju, ka liela labuma no viņiem nebūs. Tajā laikā taksometru šoferi tikai brauca, bet automašīnas apkopa un remontēja citi. Šie taksisti nebija izņēmums – tikai daži prata (gribēja) paši ko darīt pie savām automašīnām, bet pāro darīja obligātā dienesta karavīri. Katrai automašīnai bija divi šoferi – viens obligātā dienesta, bet otrs – partizāns. Tā kā mana GZ-53A nebija jauna un daudz vajadzēja remontēt, tad mans pārinieks – taksists ceļinā ātri atteicās no kopdarbības. Man pat tā patika labāk. Vienīgi pašam nācās daudz vairāk braukt pie stūres. Bet tas notika vēlāk, stepē, dienvidos. Pagaidām sitam laiku zaļā pļavā kaut kur Kaļiņingradas apgabalā.
LASĪT VAIRĀK PAR: KRIEVOS IEŠANA
Visits: 86
