Pirmā ziema “krievos” pārlaista. Starp vāciešu celtajām kazarmām sazaļojušas arī viņu stādītās lielo bērzu alejas. Brīvo laiku labprātāk pavadām starp un uz dažādiem vingrošanas rīkiem nekā telpās, Ļeņina istabā pie sen pārlasītām avīzēm vai televizora priekšā. Sācies komandējumu laiks. Gandrīz katru dienu nosauc to karavīru uzvārdus, kuriem nākošajā dienā jābrauc kaut kur strādāt. Ilgāk dienējošie pēc vietu nosaukumiem atpazīst, ka dažas no nosauktajām vietām ir kāda atpūtas bāze vai augstāka komandiera iecienīta vieta. Gribētāju braukt uz tādām vietām netrūkst. Grupā divi vai trīs “dembeļi” (darbu vadītāji) un pārējie jaunāka iesaukuma karavīri (patiesie strādātāji).
Ir arī nopietni “objekti”, piemēram, kaujas tehnikas garāžu komplekss Gvarģejskas garnizonā. Pavasarī Maskavas inspekcija to atzina par kritiskā stāvoklī esošu un pavēlēja līdz rudenim visu nojaukt un uzbūvēt no jauna. Lai to izdarītu, uz Gvarģejsku nosūtīja karavīrus no visa Kaļiņingradas apgabala. Aizbrauca arī no mūsu bataljona.
Vienu vakaru pēc vakariņām mani un vēl divus no mana iesaukuma pie sevis izsauc vada komandieris Isajevs. Viņa “uzruna” ir īsa – savāciet savas personīgās mantas (katliņu, krūzi, zobu birsti un tml.) un pēc pusstundas esiet pie kazarmas ieejas. Tas viss. Laukā jau krēslo, kad iekāpjam kravas mašīnas segtajā kravas kastē. Uz mūsu jautājumu – “kurp mūs vedīs?”, saņemam īsu Isajeva atbildi – “uz Gvarģejsku”. Viss skaidrs, kūrorta nebūs.
Pēc vairāku stundu kratīšanās kravas kastē, automašīna apstājas pie KPP (kontroles un caurlaides punkts) vārtiem. Nevaram sadzirdēt Isajeva sarunu ar sardzes virsnieku, bet automašīnu teritorijā neielaiž. Izkāpjam, uzmetam plecos savus mantu maisus (veščmešok) un sekojam vietējam pavadonim – kādam kareivim no sardzes maiņas. Tumsā grūti saprast garnizona pilsētiņas izmērus, bet tā, pavisam droši, ir daudz lielāka par mūsu Korņevo. Nonākam pie kādas trīsstāvu kazarmas ēkas. Pie ieejas mums, trim karavīriem, liek pagaidīt, bet vada komandieris pazūd ēkā, kurā jau izslēgts galvenais apgaismojums – visi jau guļ.
No vāji izgaismotās kāpņu telpas iznāk Isajevs un mūsu rotas komandieris Mironovs, kurš jau vairākas nedēļas nebija redzams Korņevo. Viņiem aiz muguras trīs samiegojušies karavīri ar saviem mantu maisiem uz pleca. Viņi kopā ar Isajevu pazūd aiz kazarmu stūra, bet Mironovs mūs ved pa krēslainajām kāpnēm uz kādu no augšstāviem. Ieved lielā guļamtelpā un pusbalsī mūs “sadala” pa tikko atbrīvotajām gultas vietām. No rīta izvadē pārliecinājos, ka nevienu neinteresē, kurš stāv ierindā – Jānis no Latvijas, Aleksandrs no Tambovas vai Goga no Tbilisi. Ka tikai galvu skaits sakrīt.
Mūsu uzdevums – nojaukto tehnikas garāžu vietā uzbūvēt jaunas. Vienkopus savākti vairāki simti karavīru no visa Kaļiņingradas apgabala. Esmu pārliecināts, ka īstu celtnieku te ir maz. Sienām pamati jau iebetonēti. Tagad jāmūrē pašas sienas. Esam sadalīti “brigādēs” pa pieci. Viens mūrnieks, četri palīgstrādnieki, kuri padod ķieģeļus un javu. Kā pēdējās nakts “jaunpienācējs” automātiski nokļūstu palīgstrādniekos. Tā kā sienu mūrēšana tikko sākusies, tad visu padot var ātri un paliek daudz laika lūkoties, kas notiek apkārt.
Katrai brigādei (piecniekam) iedalīta mūrēšanai viena garāžas starpsiena. Pa laikam piebrauc kravas mašīna ar ķieģeļiem, kurus vajag ātri un saudzīgi izkraut. Darba cimdi saplīst jau otrajā dienā. Iemācamies mest un ķert ķieģeļus kailām rokām, lai tie neslīd un neplēš ādu. Ik pēc dažām stundām ar pašizgāzējiem pieved javu mūrēšanai. Ja no rītiem brigādes sacenšas, kura pirmā noķers mašīnu ar javu, tad dienas beigās šoferi riņķo ap ēkām un lūdzas, lai kāds pieņem javu. Kārtība vienkārša – brigādei darba diena beidzas tad, kad izlietota visa atvestā java. Strādā kaut līdz tumsai. Pēc dažām dienām izdomājam risinājumu – turpmāk javu pieņemam arī vēlā pēcpusdienā. Pa dienu aiz ķieģeļu kaudzēm izrokam bedres, kurās vakarā noslēpt pāri palikušo javu. Varam mūrēt līdz darba dienas pēdējai minūtei, kamēr citi sēž bezdarbībā. Sameklējam (laikam tomēr kādam nozagām) vēl vienu ķelli. Tagad brigādē esam divi mūrnieki un trīs palīgi. Darbs sokas daudz raitāk.
Laiks celt sastatnes. Atved baļķus stabiem un dēļus klājumam. Man augstums nepatīk un uz sastatnēm jūtos neomulīgi. Netālu nojauktas ēkas gruvešos atrodam jumta skārda loksnes. Uzklājam tās pāri dēļiem un staigājam kā pa istabas grīdu. Cita lieta. Reizē ar sastatnēm “atbrīvojamies” arī no mūsu tiešā uzrauga – mans rotas komandiera kapteiņa Mironova. Viņam ļoti patīk stāvēt aiz muguras un “elpot uz ausīm” – dod sīkus norādījums par visu ko. Arī par lietām, no kurām pats neko nesaprot – mūrēšanu. Citas brigādes naglo kāpnes, pa kurām pašiem nonākt uz sastatnēm. Nolemjam iztikt bez kāpnēm – staba pretējās pusēs pamīšus pienaglojam koka klucīšus un kāpjam uz sastatnēm kā lāči. Kapteinim vēderiņš par lielu – traucē būt lācim.
Laiks karsts. Svīstam. Visapkārt putekļi no garām braucošajām kravas mašīnām un brūkošajām ēku sienām. Blakus turpinās veco korpusu nojaukšana. Prūši (esam Austrumprūsijā) mūrējuši nopietni. Mūra sienas ekskavatoram padodas tikai pa vienam ķieģelim. Pēc dažām dienām palūdzu “nodzīt” matus uz nulli, jo tie uz galvas veido sviedru, putekļu un cementa maisījumu. Karstajā saulē sāk “sulot” ziemā apsaldētās ausis. Vilinoša barība mušām. Paši esam pelēkbrūni. Grūti pateikt vai no iedeguma, vai netīrumiem. Topā joks – kareivis pēc darba nedēļas iet pirtī. Iedegums nomazgājas, netīrumi paliek.
Naktīs ir karsti arī kazarmās. Logu lielās rūtis aiznaglotas (drošības prasības), bet mazie vēdlodziņi nespēj apmainīt pieelpoto, piesviedrēto un piepirsto gaisu. Komandieri dienā liek daudz dzert ūdeni. Naktī tas prasās laukā. Līdz tualetei pāri laukumam kādi simts metri. Kurš gan naktī, samiegojies un “pa mazam” ies tādu gabalu. Tuvākā vieta – tumsā, aiz kazarmu stūra. Ak, tavu nelaimi! Kritums uz nepareizo pusi. Pēc kādas nedēļas gar kazarmu durvīm parādās asi smakojošs strauts. Aizspied degunu un lec pāri. Komandieri par to kliedz rīta izvadē un vakara pārbaudēs, bet – netiku dzirdējis, ka kāds būtu speciāli tumsā novaktējis kādu sliņķi – čurātāju.
Dienas uz mūra līdzinās cita citai. Pat neskaitām tās, jo cerība tikt prom ir tikai pēc objekta uzcelšanas. Lai cik ilgu laiku tas arī neprasītu. Varbūt arī tādēļ īpaši nekrīt acīs slinkotāji un gumijas stiepēji. Šī nav tā labākā vieta kur pavadīt vasaru pat armijā, kur mans izvēles iespējas visai ierobežotas.
Vēl viena diena galā. Stāvu kopā ar visiem ierindā vakara pārbaudē. Kāds no mugurpuses mani pavelk pleca. Atskatos – mans vada komandieris Isajevs. Pusbalsī viņš liek man kazarmās savākt manas mantas un gaidīt pie ieejas durvīm. Aiz Isajeva muguras redzu kādu citu kareivi ar savu mantu maisu. Izskatās no jaunajiem, pavasara iesaukuma, tūlīt pēc zvēresta. Viņu iestumj manā vietā ierindā. Tukša roba nav. Kopējais galvu skaits ar sarakstiem sakrīt. Padomju Armijā viss kartībā.
Lasīt citus rakstus no sērijas “KRIEVOS IEŠANA”
Visits: 60
