Nav jau mirstamā vaina

Kornevo-mani-soferishi
4.rotas dažādu tautību šoferīši

Reizēm nākas tikt galā ar lietām un notikumiem, no kuriem nu nekādi nav iespējams izvairīties. Tām vienkārši ir jānotiek neatkarīgi no tā, patīk man vai nē. Nav arī izvēles iespējas – piedalīties konkrētā notikumā vai nē. Runājot par obligāto militāro dienestu Padomju Armijā kopumā, arī tas bija notikums, kuru vajadzēja vienkārši “pārlaist”, neatlikt uz vēlāku laiku.

Arī dienesta laikā netrūka tādu “pārlaižamu” gadījumu, kuros trūka loģikas, tomēr tā bija jārīkojas tikai tāpēc, ka jārīkojas. Viss. Bez ierunām. (i nikokih gvozģeij).

Padomju Armijā sestdienas tādas “pusbrīvas dienas”. Līdz pusdienām mācību nodarbības pēc saraksta, bet pēcpusdienās nopietna kazarmu telpu un transporta garāžu uzkopšana, kā arī savu formas tērpu sakārtošana – kam kaut ko jāpiešuj, vai arī jāmazgā. Svētdienās rīta pusē plānotas aktivitātes, piemēram, sports vai kāda lekcija, bet pēcpusdienā – kino vietējā klubā vai arī brīvais laiks.

Decembra sākumā, kad sals jau turējās ne vien pa naktīm, bet arī dienā, kāda svētdiena sākas kā parasti – brokastis un rīta “līnija”, kurā dod norādījumus par dienas aktivitātēm. Kā parasti, tikai dzirdētais stipri pārsteidz. Saņemam uzdevumu saģērbties darba apģērbā (bušlatos), paņemt līdzi katliņus, gatavoties izbraukšanai uz poligonu. (Bušlats – īsa jaka, kurai siltināta vates odere, bet ārpusē blīvāks audums, kam vajadzētu aizturēt liet un vēju).




Ar brezentu segto automašīnu kravas kastēs brauciens ilgst kādas divdesmit minūtes. Vispirms par bruģēto vietējas nozīmes ceļu, tad vēl nedaudz pa stipri izdangātu “bezceļa” ceļu un automašīnas apstājas tanku poligonā. Skan komanda “izkāpt” un nostājamies ierindā, lai klausītos tālākos rīkojumus. No vienas automašīnas kaudzē izmet metāla laužņus un cērtnes. Tas neko labu nesola.

Garnizona pilsētā atrodas divi tanku pulki un pa vidu izlūkbataljons (mēs). Tā esot sen “iegājies”, ka tankistiem “ir zobs” un izlūkiem. Varbūt tāpēc, ka izlūkiem “darbs tīrāks” (arī vizuāli tas redzams pēc formas tērpiem), vai arī karavīri izglītotāki, bet tāds ir fakts. Tankistiem ir savs mācību poligons ar dažādiem mākslīgiem šķēršļiem, tajā skaitā betonētiem mākslīgiem, šauriem tiltiem. Slapjā rudens laikā uz šiem tiltiem no tanku ķēdēm sakrājusies liela dubļu kaudze. Tagad dubļi ir sasaluši un tanki no lielās kaudzes slīd uz sāniem. Mums tiek dots uzdevums – attīrīt betonētos paaugstinājumus no sasalušajiem dubļiem. Līdz ko darbs padarīts, mūs aizvedīs atpakaļ uz kazarmām. Pusdienas atvedīs uz poligonu termosos.

Mums izdala darba rīkus un norīko grupās pa sasalušo dubļu kalniem. Ja sākumā likās, ka uzdevums nav īpaši grūts, tad pēc pirmās pusstundas sapratām – MISSION IMPOSSIBLE. Ar visu spēku triecot lauzni pret sasalušajiem dubļiem, no tiem atlec, labākajā gadījumā, naga lieluma gabaliņš. Bet uzveicamais kalns sastāv no tūkstošiem tādu gabaliņu.

Pār atklāto poligona teritoriju pūš mitrs (Baltijas jūra nav tālu), auksts vējš. Komandieri neļauj nolaist ziemas cepurēm (ušankām) ausis. Tāpēc manis paša ausis jau pavisam drīz pārvēršas par bērza tāss gabaliņiem – tās iesākumā nedaudz pasāp, tad neko vairs nejūtu. Ar rokām pataustu un pārliecinos, ka abas ausis vēl ir savās vietās. Tikai aukstas. Arī roku pirksti, kaut arī cimdos, pie dzelzs laužņa ļoooti salst.

Kādam ienāk prātā ģeniāla ideja – sasalušos dubļus atkausēt ar uguni. Pametam laužņus un izklīstam meklēt visu iespējamo, ko vien varētu dedzināt. Nekā daudz jau nav. Sausa zāle un krūmi. Zāle noder iekuram, bet “zaļie” krūmi deg negribīgi. Tik vien tā labuma, ka pašiem nedaudz siltāk, bet dubļi nepadodas.

Tad nu pienāk atklāsmes brīdis, ka ar šādiem līdzekļiem pat līdz vakaram uzdevums nav izpildāms. Liekas, ka to labi saprot arī mūsu komandieri, kuri mūs uzmana, pašiem sildoties automašīnu kabīnēs. Bet pavēle paliek pavēle un to neviens “no augšas” arī neatcels. Atliek vienīgi domāt tikai par to, kā izdzīvot un nedabūtu sodu par uzdevuma nepildīšanu. Citiem vārdiem sakot – ar lauzni darboties tā, lai pašam būtu silti, bet lieki nenopūlēties. Tuvākā laika uzdevums – izturēt līdz pusdienām.

Pusdienas atved ar novēlošanos. Aukstajā vējā un metāla katliņā tās strauji dziest. Katrs meklē mazāko aizvēju, lai ēdot pats nenosaltu un ēdiens tik ātri neatdzistu. Pusdienas apēstas. Komanda atkal doties pie dubļu kalniem.

Tagad prātā tiek atslēgta gandrīz jebkura loģiska doma, jo šajā situācijā loģikas nav nekādas. Vienkāršs kāda augstākstāvoša komandiera stulbums, no kura nav iespējams izvairīties. Jācenšas nedomāt par fiziskām grūtībām un jāsamierinās arī ar psiholoģisko bezspēcību. Šajā situācijā ir tikai divi risinājumi. Pirmais – nomest lauzni un skaļi paziņot, ka tādas stulbas pavēles nepildīšu. Tādā gadījumā nav zināms, kur pavadīšu tuvākos mēnešus un, vai mājās atgriezīšos pēc diviem gadiem. Otrais – turpināt stāvēt ar dzelzs lauzni nosalušajās rokās dubļu kalna galā un kā tups dzenis kalt, kalt, kalt, kalt … līdz pašam vakaram. Ar vienu domu galvā – tas ir jāpārdzīvo. Bez ierunām un citiem variantiem. Paliku pie otrā varianta.

Tagad, pēc gadiem, reizēm prātoju par to, ko man personīgi ir devusi tāda netīkamo lietu piespiedu pārdzīvošana. Iemācīja padevību un bezierunu pakļaušanos? Noteikti nē. Arī tagad reizēm ir ļoti netīkamas situācijas, kuras vai nu jārisina pašam (labākajā gadījumā) vai arī … jāpieņem tādas, kādas tās ir. Pie sevis tad pasmeju – nav jau mirstamā vaina, nepatīkami, bet jāpārdzīvo.

Citi raksti par obligāto militāro dienestu padomju armijā: KRIEVOS IEŠANA

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmailby feather
rssyoutubeby feather

You may also like...