Vergu tirgus Kēningsbergā

Turpinājums stāstu sērijā „Krievos iešana

Königsberg_CastleAgri no rīta, kad ārā vēl tumšs, vilciens apstājas kādā lielā stacijā un tiek dota komanda izkāpt ar visam savām mantā. Zinātāji saka, ka esam Kaļiņingradā. Bijusī vācu pilsēta Kēningsberga. Cik atceros no ģeogrāfijas – nav pārāk tālu no mājām. Ja vien nesūtīs kaut kur tālāk.

Uz perona mūs nostāda vienā kopīgā kolonā un aizved uz kādu ēku ar lielu zāli, kuras vienā sienā šauri un augsti logi ar augšgalā spicām logu ailēm. Zālē mūs atkal nostāda ierindā, bet tagad stingri pēc sarakstiem un kolonās pa četri. Saka, ka pa rotām. Sanāk tādi lieli taisnstūri cits citam blakus. Iepretim šo jauniesaucamo taisnstūru ierindai novietoti galdi ar krēsliem. Pie katras rotas grozās divi vai trīs obligātā dienesta karavīri – seržanti, kuriem uzdots uzturēt kārtību šajā telpā ar vairākiem simtiem nogurušu jaunu vīriešu.

Tie, kuriem krievu valoda padodas raitāk, cenšas iztaujāt seržantus par to, kas tagad notiks. Lai gan viņi, seržanti, pārliecinoši stāsta, ka tagad mūs sadalīs pa armijas vienībām, nojaušu, ka viņiem pašiem nav skaidrs – kā tas īsti notiks. Viņiem jāuzrauga kārtība lielajā zālē un viss.

Mums atļauj apsēsties uz savām somām vai tieši uz grīdas, bet neizjaucot iepriekš nostādītos taisnstūrus – rotas. Uz tualeti vai smēķēt drīkst iet tikai tad, kad uzprasīta atļauja kādam no seržantiem. Te arī pirmā armijas „mācība”. Seržantam nedrīkstot prasīt „vai drīkst?” (možno?). Armijā „drīkstot tikai Mašu aiz sētas”, bet jāsaka „atļaujiet, biedri seržant” (razrešiķe tovarišč seržant).

Pa to laiku pie galdiem apsēžas virsnieki ar kaut kādiem papīriem un palaikam nosauc kādus uzvārdus. Izsauktie pieiet pie galda, vēl kaut ko pārrunā ar virsnieku un tad viņus aizved prom. Tā arī neviens no palicējiem nezina, kurp aizved izsauktos. Reizēm tiek nosaukti nevis uzvārdi, bet gan kāda konkrēta specialitāte, kuras pratēji tiek meklēti īpaši. Piemēram, svarščik (metinātājs),  akumuļatorščik (zinātājs par akumulatoriem) un tamlīdzīgi. Pēc šādiem „izsaukumiem” ap galdu sastājas liels pulks speciālistu, no kuriem gan izvēlas tikai dažus, bet pārējie atgriežas pie savas rotas uz stacijas grīdas. Apkārtējos jautrību izraisa tas, ka daži izrādās speciālisti visās jomās, kādas vien tiek meklētas un pie galdiņiem steidzas vairakkārt. Lai arī visa tā gaidīšana sen kā nogurdinājusi, nolemju nekur brīvprātīgi nepieteikties.

Tikmēr seržantiem paliek aizvien grūtāk nosargāt kārtību zālē. Drosmīgākie jau uzsmēķē turpat zāles kaktos, līdz telpa paliek pavisam necaurskatāma. Cauri dūmiem netiek ne pelēkā novembra dienas gaisma no logiem, ne arī elektrisko lampu gaisma no griestiem. Lai viņus varētu sadzirdēt un saskatīt, virsnieki ar saviem sarakstiem nu jau kāp ar kājām uz galdiem.

Bieži rodas pārpratumi ar Bērziņiem, Ozoliņiem, Kalniņiem, Kārkliņiem un citiem bieži sastopamiem latviešu uzvārdiem, kas ir vismaz kaut kāda pārmaiņa gaidīšanas procesā. Beidzot sadzirdu arī savu uzvārdu. Izrādās – esmu tāds vienīgais. Eju pie galda, kur virsnieks vēlreiz pārbauda manus dokumentus un tad norāda uz kādu seržantu turpat blakus. Žģi zģes! (gaidi te!).

Pirmie jautājumi seržantam – uz kurieni mūs vedīs? Kas tā par vienību? Seržants lepns kā pāvs un nekādās garās sarunās ar mums, jaunajiem, neielaižas. Tik vien kā pasaka, ka kādus 40 kilometrus no Kaļiņingradas, Korņevo, razvedbat (izlūkbataljons). Mūs, trīspadsmit jauniesauktos no Latvijas, iesēdina kravas automašīnas kravas kastē, kura apvilkta ar brezentu, un sākas nākošais brauciens.

Pēc straujajiem pagriezieniem un biežās apstāšanās saprotam, ka vēl braucam pa pilsētu. Tie, kas sēž kravas kastes priekšgalā, vēl kaut ko var saskatīt pa brezenta pārsega logu cauri šofera kabīnei. Citiem atliek vien meklēt savienojuma vietas vai caurumus brezentā un censties notvert kādu fragmentu no svešās zemes. Drīz izbraucam uz līdzena ceļa seguma un automašīna palielina ātrumu. Laikam asfalts. Pa brezenta būdas priekšējo loga caurumu velk novembra caurvējš, kuru nekā nevar „aizbāzt”. Vienīgā iespēja – upurēt sevi un ar muguru cieši piespiesties „logam”, lai pasargātu citus. Neviens nav tik biezi apģērbies, lai to darītu.

Tad asfaltēto ceļu nomaina kaut kas nesaprotams. Automašīna turpina braukt tikpat ātri, bet ik pēc dažām sekundēm riteņi būkšķ it kā pret kaut ko atsitos. Auto un mēs ar to kopā nedaudz palecamies. Tajā brīdī vēl nezinu, ka tā ir mana pirmā iepazīšanās ar tajā apgabalā labi pazīstamo „berlinku” – vāciešu būvēto betonēto šoseju no Kēningsbergas uz Berlīni. Oriģināli – katrā virzienā pa divām braukšanas joslām. Septiņdesmitajos gados palikusi tikai pa vienai joslai katrā virzienā. Ar tukšām šuvēm starp betona plāksnēm, uz kurām arī ritmiski būkšķina auto riteņi.

Laukā un kravas kastē tumšs, tāpēc arī vairs necenšamies kaut ko saskatīt. Ritmiskos riteņu būkšķus jau kādu brīdi kā nomainījusi spēcīga un skaļa vibrēšana. Kā vēlāk redzēju – īpatnējs, no nelieliem kaltiem akmeņiem noteiktā rakstā veidots ceļa bruģis.

Tad auto strauji nogriežas un nobremzē. Dzirdama skaut kādas sarunas krievu valodā un atkal braucam. Nu jau lēnām, ar biežiem pagriezieniem līdz apstājas pavisam. Tiek pacelts brezenta pārsegs, nolaists kravas kastes borts  un atskan komanda „k mašiņe” (izkāpt!).

Izkāpjam. Mūsu priekšā stāv kapteinis ar pētījošo skatienu un dīvai ironisku smaidu sejā. Apkārt sastājušies kādi desmit kareivji, skatās uz mums un skaļi izsaka visādas replikas. Kapteinis paskatās uz šiem jautruļiem un vaicā – vai viņiem nav ko cita darīt? Kāds atbild, ka viņiem brīvais laiks. „Ak, jums brīvais laiks!”, iesaucas kapteinis. „Tad, marš, uz laukumu un stundu nodarboties ar ierindas mācību!”

Pēc tādas sagaidīšanas pie sevis nodomāju: „Kur es esmu nokļuvis!?”

Kā kur? Dobro požalovaķ v Sovetskoij Armii! (Laipni lūgti Padomju Armijā). Vietā, kurai vajadzēs būt manām „otrajām mājām” turpmākos divus gadus.

Citi stāsti no sērijasKrievos iešana

 

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmailby feather
rssyoutubeby feather

You may also like...

6 Comments

  1. Varbūt kāds man var izstāstīt,kāpēc Krievija neatdod Prūsiju Vācijai.1946.gadā noslēgtais līgums taču beidzās pēc 50 gadiem-1996.gadā.Nekur nevaru sameklēt info.

    1. Ja vaicātu tagad – nez vai referendumā (godīgi balsojot) par palikšanu Krievijas sastāvā būtu vairākums. Nesen skatījos interviju ar Kaļiņingradas augsta ranga cilvēkiem – viņi labi redz starpību starp Krieviju un Eiropu, tāpēc cenšas, cik vien var, ņemt no Eiropas.

  2. Vai tad PSRS laikos no Kaļiningradas puses nākušie bija baigie padomijas atbalstītaji …..?
    Dienēju kopā ar 75 . no tās puses nakošajiem ….gondoni jau bija daļa ,bet vairāk uz rietumniecisko pusi tendēti . 🙂
    Mūs visus krievos pēc tur pavadītā gada ,oficieri par fašistiem sauca .

    1. Kaļiņingradas apgabalā dienot no vietējiem uzzināju, ka paši viņi “dobrovoļno prinuģiķeļnom projadke” no dažādām Krievijas malām atsūtīti. Ja Krievijā bija iekoptas mājas un lauki, ko vajadzēja atstāt, tad Kaļiņingradas apgabalā daudzviet tikai drupas un Padomju Armijas pilsētiņas.

  3. Tavs ceļš bija uz Ziemeļiem, mans uz – Dienvidrietumiem

  4. Liekas, ka grūtākais ir rakstot atrast līdzsvaru starp “veču” atmiņām un veidu, lai tur pieredzēto saprot arī tā paaudze, kura nav bijusi pat Latvijas laikā OMD

Comments are closed.