Nesen klausījos kāda eksperta stāstījumu par notiekošo Ukrainā. Tā laikā viņš, kā starp citu, izteica viedokli par to, ka ukraiņi ir ne vien prasmīgi, bet arī viltīgi karotāji.
Otrais apgalvojums jau pierādījies šīs vasaras otrajā pusē, kad visi gaidījām ukraiņu ofensīvu Hersonas virzienā, bet galvenie notikumi faktiski risinājās garās frontes līnijas pretējā galā – Harkivas apgabalā. Tur, no kurienes tika noņemtas krievu spēku vienības un pārsūtītas uz Hersonas apgabalu, kur tās nobloķēja Dņepras labajā krastā.
Arī patreiz masu mēdiji daudz ziņo par to, ka tūlīt, tūlīt ukraiņu spēki pārņems visu Dņepras labo krastu un atbrīvos arī pašu Hersonu. Krievu augstākā vadība, ieskaitot virsniekus, pārceļoties uz Dņepras kreiso krastu.
Starp šīm šķietami pozitīvām ziņām tālākā plānā paliek informācija par to, ka krievi nepavisam negatavojas Hersonu atdot bez cīņas. Uz Hersonu sūta lielu skaitu tikko mobilizētos rezervistus. Pēc krievu militāro komandieru ieskatiem, kaujās pilsētvidē mazapmācītie rezervisti ir daudz noderīgāki nekā karojot apvidū, ierakumos. Kaujas notiekot tuvās distancēs, tādēļ vajagot vien prast īstajā virzienā šaut ar attiecīgo ieroci un atrast aizsegu, ko izdarīt pilsētā ir daudz vieglāk.
Tāpat uz Hersonu pārvieto arī krievu profesionālo karavīru vienības. Šoreiz no Zaporižjas virziena, kurā jau ilgstoši nav nozīmīgu kauju un pārmaiņu.
Šajā sakarā arī ir jautājums – vai ukraiņiem nav kas jauns padomā? Arī pirms pretuzbrukuma Harkivas apgabalā ukraiņi ļāva (nosacīti) krieviem savilkt lielus spēkus pie Hersonas, bet pēc tam ar artilērijas palīdzību ierobežoja to pārvietošanos pāri Dņeprai. Pirms šiem notikumiem “gaisā virmoja” frāzes, ka svarīgākās operācijas tomēr varētu sākties pavisam citā vietā. Kā arī notika.
Vēl pavisam nesen arī “pazibēja doma”, ka ukraiņu nākošais pretuzbrukums sāktos Zaporižjas apgabalā, virzienā uz Melitopoli vai Mariopoli, ar mērķi nonākt līdz Azovas jūrai un ielenkt krievu spēkus Hersonas apgabalā.
Arī Arestovičs, kurš daudz zina, bet maz stāsta publiski, vienā no intervijām izteicās, ka ukraiņi saudzē savus karavīrus un neies tiešā uzbrukumā nocietinātām vietām, bet gan tās aplenks. Un tad pretinieku piebeigs pa maziem solīšiem vien. Laiks rādīs, kurš no minējumiem varētu būt pareizs.
Saliekot kopā citus publiskā telpā lasāmos un dzirdamos informācijas gabaliņus, kā arī jau pieminētā Arestoviča netiešos izteikumus ar viņa noslēpumaino smaidu sejā, var nojaust, ka ukraiņu rīcībā tuvākajā laikā var nonākt spēcīgi pašu ražotie ieroči. Ne tikai daži izmēģinājuma eksemplāri, bet jau tādā daudzumā, kas ietekmētu kauju rezultātu ne tikai frontes līnijā, bet arī tālu aiz tās.
Ik pa laikam krieviem kaut kas uzsprāgst tālu no frontes līnijas gan naktī, gan gaišā dienas laikā. Daudz tālāk nekā tagad spēj aizlidot rietumu sabiedroto piegādātās raķetes un droni. Ukraiņi šos gadījumus parasti nekomentē, vien sakot, ka kāds krievs nav ievērojis ugunsdrošības pasākumus. Arī pašiem krieviem tāda publiskā versija ir izdevīga, jo tā nepieļauj tādu iespēju, ka ukraiņiem varētu būt tālas darbības ieroči, kas spēj aizsniegt objektus pat Krievijas teritorijā.
Tomēr pastāv versija, ka šie ne – gadījumi varētu būt ukraiņu tālas darbības ieroču sekmīgi izmēģinājumi. Tajā skaitā arī sprādziens uz Krimas tilta oktobra sākumā. Lai arī krievi ātri atrada “vainīgo” kravas automašīnu, daži entuziasti stipri palēninātā variantā detalizēti esot izpētījuši un analizējuši publiskajā telpā redzamo sprādziena video ierakstu. Tajā varot redzēt, ka sprādziens jau notiek, bet “vainīgais” auto turpinot braukt. Tātad – auto nevarot būt sprādziena cēlonis. Vai tā ir patiesība, vai arī viena no “noslēpumainām teorijām”, gan jau uzzināsim kaut kad vēlāk. Iespējams.
Tāpat ukraiņi esot sekmīgi atjaunojuši kaujas bezpilota lidaparātu izstrādes programmu, kas bijusi “sabremzēta” dažus gadus pirms otrā krievu iebrukuma Ukrainā. Tā (programma) sekmīgi virzoties uz priekšu. Ne velti “pazib” pa kādam paziņojumam, ka ukraiņi varētu vērst ļoti precīzus triecienus pret militāriem objektiem un sabiedrībai kritisko infrastruktūru Krievijas teritorijā ne tikai pierobežā, bet līdz pat 1000 km tālu.
Iespējams, ka arī šajos gadījumos “nav dūmu bez uguns”, jo ukraiņiem ir spējas to visu attīstīt arī pašiem, tikai vajadzīgs laiks un līdzekļi. PSRS laikā Ukrainā atradās lieli un spēcīgi militārās rūpniecības konstruktoru biroji un ražotnes.
Gaidīsim jaunas pozitīvas ziņas no Ukrainas laukiem un pilsētām.
…
Visits: 103
