Japāņu dārzs Lietuvā

Jau kādu laiku iepriekš biju dzirdējis par to, ka Lietuvas ziemeļrietumos, netālu no Palangas,  atrodas skaists Japāņu dārzs. Parokoties internetā, GOOGLE man iedeva konkrētāku norādi, ka Japāņu dārzs atrodas vien apmēram 4 kilometrus no apdzīvotas vietas Darbenai. Darbenai ir 17 km attālumā no Palangas un arī no Liepājas nav īpaši tālu – vien 75 km.

Braucot pa Darbenai galveno ielu – Tirgus laukums (Turgaus aikšte), labi redzama norāde uz Japāņu dārzu. Sekojot šai norādei pa asfaltētu ceļu jānobrauc apmēram 2 km, un vēl tikpat pa labi uzturētu grants ceļu.

Japāņu dārzs Lietuvā

Japāņu dārzu apmeklēju karstā jūlija dienā, darba nedēļas vidū. Apmeklētāju maz. Kasē uzreiz laipni nosauca ieejas biļetes cenu (7 euro) un bez vaicāšanas man izsniedza arī ceļvedi pa Japāņu dārzu – papīra vēdekļa formā. Drukātu latviešu valodā.

Uz šī vēdekļa uzrakstīts sens japāņu sakāmvārds: “Ja vēlies būt laimīgs vienu nakti – padzeries, ja vēlies būt laimīgs visu gadu – apprecies, ja vēlies būt laimīgs visu dzīvi – sāc radīt dārzu”.

Varbūt tieši tāda ir bijusi šī dārza radītāja Šarūnas Kasmauskas motivācija, kad 30 gadu vecumā viņam “dzima” ideja veidot dārzu. Kaut arī pēc profesijas mediķis, viņa sirds visu laiku jūsmojusi par dabu. 10 gadus vēlāk viņš ieraudzīja japāņu dārza Kioto attēlus un nolēma, ka radīs tieši japāņu dārzu.

Ar Rokas Valčius starpniecību, kurš mācījies dārzu iekārtošanu un kopšanu Japānā, Šarūnas Kasmauskas satika japāņu dārzu kopšanas meistaru Hajime Watanabe. Faktiskā japāņu dārza izveide ir sākusies 2007.gada oktobrī un turpinās joprojām.

Vietā, kur izveidots japāņu dārzs, agrāk ir dzīvojuši žemaiči – tauta, kurus uzskata par pēdējiem pagāniem Eiropā. Savukārt japāņos dziļi iesakņojusies viņu tradicionālā reliģija – sintoisms – kuras pielūgšanas objekti ir svētie gari, kuri iemiesojušies dzīvei svarīgās lietās, vietās un stihijās (vējā, lietū, kalnā, kokā, upē, u.c.). Atšķirībā no citām ticībām, tajā nav absolūtisma –  nav pilnīga “jā” vai “nē”, “pareizs” vai “nepareizs”, kā tik ļoti pietrūkst mūsdienu pasaulē. Neviens nav ideāls.

Japāņu dārza teritorija aizņem apmēram 16 hektārus. Tajā ir vairāki tūkstoši koku, krūmu un citu stādaugu. Neskaitot akmeņus.

Šīs vasaras karstums ieviesis lielas izmaiņas dārzā. Tajā ir tikai viens lielāks lokveida ceļš, pārējā iešana pa taciņām zālājā vai arī pa līdzeniem akmeņu krāvumiem. Protams, garām pavasara un vasaras koku, krūmāju un puķu ziedēšanas laiks, bet sausums likvidējis arī zālāja dabisko zaļo krāsu.

Arī tajās vietās, kur dārza kartē norādīts strauts vai ūdenskritums, redzēju vien sausu gultni ar akmens krastiem. Tikai kalna galā viens neliels dīķītis (avoti), kam apkārt koku paēnā izvietoti soliņi. Otrs ar ūdeni pilns dīķis kalna pakājē, starp neskaitāmiem lielākiem un mazākiem akmeņiem.

Tomēr, neraugoties uz to, ka sausums japāņu parkā ieviesis ievērojamas vizuālās korekcijas, par pārsteigumu sev pašam konstatēju pavisam ko citu.

Esmu staigājis pa daudziem un dažādiem parkiem, gājis garām neskaitāmiem soliņiem celiņu sānos, bet neviens soliņš mani nebija tik spēcīgi “uzrunājis” lai uz tā apsēstos, kā soliņi japāņu parkā.

Apsēdos uz vairākiem, gan ēnā, gan arī saulē. Jutos tik atbrīvots, it kā atrastos kaut kur tālāk prom no konkrētās dienas, notikumiem. Pat tie daži garām gājēji, kuri gandrīz vai kāpa uz manām labsajūtā izstieptajām kājām, nespēja ietekmēt šo noskaņojumu.

Tā kā pavisam noteikti zinu – noteikti atgriezīšos japāņu parkā citā, sulīgākā un krāsainākā laikā.

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmailby feather
instagramby feather

You may also like...