Braukšana uz Lietuvu pēc ilgāka pārtraukuma

Tagad, kad no 1.jūlija visa Eiropas Savienībā darbojas vienots sertifikāts, radās vēlme atkal apciemot “tuvējās ārzemes” – Lietuvu. Izvēle krita jau labi zināmu vietu – Šauļi.

Protams, iepriekšējā dienā laicīgi nodrošinājos ar nepieciešamajām aizpildītajām anketām, kas nepieciešamas gan iebraucot Lietuvā, gan arī atgriežoties Latvijā.

Ar Latvijas anketu tiku galā ātri – kolīdz norādi, ka esi vakcinējies, tā uzreiz atkrīt kaudze jautājumu. Vienīgais konkrētais – tās automašīnas numurs, ar kuru ieradīšos Latvijā.

Lietuvieši grib zināt vairāk un smalkāk – kur es dzīvošu Lietuvā, kur atradīšos pašizolācijā. Pat tad, ja norādu, ka manī jau ir vakcīna. Izskatās, ka tie jautājumi ir formāli, jo datorsistēma palika apmierināta arī tad, ja norādīju kāda veikala adresi. Principā jau nemeloju.

Tālāk – ceļā. Autoceļš Jelgava – Šauļi. Robežas šķērsošanas punktā Latvijas robežsargi lielāku uzmanību pievērš kravas fūrēm. Tās tiek novirzītas uz stāvlaukumu viena aiz otras. Lietuvas pusē neredz nevienu amatpersonu, kura izrādītu interesi par iebraucējiem viņu valstī.

Šauļi pārsteidz ar savu klusumu. Sestdiena, dienas vidus, bet pat centra gājēju iela tukša. Tik pa kādam retam gājējam. Daži mazie veikaliņi joprojām slēgti vai arī pazuduši pavisam. Par to klātbūtni liecina vien no skatlogiem nenokasītie uzraksti par to, kas te ir bijis. Vairāk cilvēku pie kafejnīcu āra galdiņiem.

Tirdzniecības centros (vienā no tiem taču īslaicīgi deklarējos, ka pavadīšu pašizolāciju) arī ļoti maz cilvēku. Dažos veikaliņos preču pavisam maz, tās izretinātas pa visu veikala platību, ka liekas – to nav nemaz.

Citviet – joprojām piedāvājumā rudens – pavasara sezonas apģērbi. Pat vēl tie paši, kurus pats iegādāju pagājušā gada agrā rudenī.

Pie dažu, bet ne visu, veikalu ieejām norādīts maksimālais vienlaikus atļautais pircēju skaits. Bet nav ne groziņu, ne maisiņu vai citu “uzskaites” līdzekļu. Varbūt tādēļ, ka pircēju patiesi maz … Latvijā to ir daudz vairāk.

Ēdināšana pieejama arī iekštelpās, izretinot klientus pie katra otrā galdiņa. Liekas, cenas cenrādī nav cēlušās, tik … porcijas kļuvušas drusku mazākas.

Atšķirībā no pagājušās vasaras – redzēju vien trīs automašīnas (pa visu dienu!) ar Latvijas numuriem. Neskaitot savējo.

Degviela (dīzelis) NESTE uzpildes vietā par 13 centiem lētāka nekā NESTē Latvijā, kur parasti padzirdu savu auto. Vairāk vai mazāk tā tas ir bijis vienmēr un cenu starpības iemeslus nesākšu te iztirzāt. Vien pajautāšu – interesanti, kādēļ Latvijā neviens nevaimanā par to, ka Igaunijā dārgāka degviela nekā pie mums?  

Atpakaļceļā pie robežas šķērsošanas punkta ir arī Lietuvas robežsargi. Viens no viņiem ar elkoņiem atbalstījies pret auto motora pārsegu un  binoklī cītīgi vēro tuvojošās automašīnas. Otras stāv ceļa malā “kaujas gatavībā”. Bet nebiju interesants apstāties neaicināja.

Arī Latvijas robežsargi bija savā vietā. Viņi jau bija aizņemti ar divām citām vieglajām  automašīnām un cilāja viņiem pasniegtos papīrus.

Kopumā – radās iespaids, ka salīdzinot ar pēdējo viesošanās reizi Lietuvā pagājuša gada rudenī, tur viss notiek, bet tā rāmāk, ieklusināti. Varbūt tikai sagadīšanās vai arī mans subjektīvs viedoklis?

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmailby feather
instagramby feather

You may also like...