Brauciens uz Merkines Piramīdu Lietuvā

Pirmo reizi par kādu, manuprāt mistisku, piramīdu Lietuvā dzirdēju pelēcīgi miglainā rudens dienā no kādas masieres, dzerot garšīgu un smaržīgu “pēc procedūras” zāļu tēju. Viņa pati nesen kā bija atgriezusies no tālām dienvidu zemēm, uzlādējusies ar turienes enerģiju tā, ka tā plūda kā spēcīga straume arī pār tā brīža klausītājiem. Lai arī es pats no tā visa maz ko sapratu, bet dzirdētais mani ieintriģēja un “āķis bija lūpā”.

Sāku meklēt ko vairāk par šo noslēpumaino piramīdu. Loģisks solis – pavaicāt “mātei” GOOGLE. Tā atbildēja, ka ir tāda piramīda. Lietuvas dienvidos, netālu no apdzīvotas vietas Merkine.

Ieskatījos kartē, vai tā ir tā pati Merkine, kur jau esmu bijis daudzus gadus iepriekš? Tā pati gan. Tad, agrāk, mani uz turieni pavadīja Lietuvas draugs Vydas, kuram tur dzīvoja radinieki. Viņš arī parādīja fantastiski skaistu vietu – pilskalnu, kura pakājē Merkys upe ieplūda Nemunas upē un acīm paveras plaša Nemunas ieleja.

Nākošais solis – uzzināt kaut ko vairāk par pašu Merkines Piramīdu. Arī stāstu par to var atrast internetā – Stāsts par Merkines Piramīdu.  (Kad atvērises weblapa par Merkines Piramīdu, tās lejas daļā var izvēlēties latviešu valodu). Tad nu atlika vien plānot pašu braucienu uz Merkines Piramīdu.

Tā kā Merkine atrodas Lietuvas dienvidos apmēram 30 kilometrus no vairāk zināmās pilsētas Druskininkai un turpat blakus ir Lietuvas – Baltkrievijas robeža, tad tā – vienā dienā “neizskries”. Tādēļ brauciens tika plānots aprīļa pēdējā nedēļas nogalē, kad arī daba mostas un var priecēt acis ar skatāmām pavasara ainavām aiz auto loga. Izdevīgi rezervēta viesnīca Alytus pilsētā. Atlika tik gaidīt ieplānoto dienu.

Bet realitātē sagaidījām ko citu – netīkamo slimību, dažādus ierobežojumus un neskaidrību. Viesnīca ar sapratni pieņēma arī rezervācijas atteikumu. Tomēr vēlme redzēt šo mistisko piramīdu Merkinē palika spēkā.

Vasaras otrajā pusē cilvēku prāti nomierinājās, arī pieradām pie draudiem, jo nez vai tie mazinājās, un atliktais brauciens sākās.

Pēc nakšņošanas jaukā dzīvoklī privātmājā Birštonas, pēc nepilnas stundas brauciena sasniegts apļveida krustojums uz Merkine. Šoreiz jābrauc tālāk, Druskininkai virzienā aun apmēram pēc 3,5 km, uzreiz aiz tilta pār Merkys upi, jānogriežas pa labi meža ceļā. Pagaidām tas vēl grantēts. Zemēs iespraustie mietiņi ar koši krāsotiem galiem liecina, ka varētu būt kādas izmaiņas, jo nākas līkumot starp priedēm un savstarpēji izmainīties lielākiem braucamrīkiem – var būt problemātiski.

Pēc līkumošanas pa mežu, ceļš ved lejup, klajumā. Un tad ceļa kreisajā pusē pāri gludi nopļautai redzama lielā stikla lode. Gluži vai kā no fantastikas filmām. Neviena cilvēka. Arī tuvākā auto stāvvieta tukša.

Blakus stikla lodei skaista koka ēka, iekārtots pagalms. Tā vienā malā koka dēļu sēta, aiz tās jums ar kūpošu skursteni. Aiz mājas stūra parādās iespaidīga izmēra suns. Jautājums – kā reaģēt uz šo parādību? Bez jebkādām kustībām, mierīgi runājot un suņa sākotnējā interese ir stipri mazinājusies.

Tikmēr koka žogā atveras vārtiņi, tajos redzams briļļains vīrietis ar dārza ķerru kaut ko stumjam. Ar roku parādu piramīdas virzienā un jautāju – vai tur ir atvērts? Jā, esot, vīrietis atbildēja.

Nedaudz mulsināja tas, ka nav neviena cilvēka. Nav no kā “nošpikot” – kā te vajadzētu pareizi uzvesties. Lielā kupola iekšpusē pa apli izvietoti koka krēsli ar augstām atzveltnēm. Tie nedaudz tā kā sagrupēti trīs daļās. Virs katras “daļas” romiešu cipari no I līdz III. Droši vien secība, kādā jāizvēlas vietas kupola iekšpusē, jo kaut ko par to biju paguvis izlasīt iepriekš. Apsēžos uz viena no krēsliem zem cipara I.

Skats apskrien telpu. Grīda spoža, gaiša. Telpas vidū metāla konstrukcija, kas atgādina trīsmalu piramīdu ar krustu tās virsotnē. Liekas, šis ir pats pirmsākums. Satrūkstos no šāvienam līdzīgā trokšņa stikla lodes iekšpusē. Liekas, saules staru ietekmē, sasilst konstrukcijas un tās ieņem savu vietu pēc vēsās nakts. Šie trokšņi nedaudz traucē “atslēgties” pavisam no apkārt notiekošā.

Lodes iekšpusē ienāk vēl daži cilvēki. Lai cik klusu tie necenstos likt soļus vai savā starpā pateikt kaut ko čukstus, līdz citu ausīm tas nonāk kā caur sava veida “pastiprinātāju”.  Ar prātu cenšos “izslēgt” šos “tehniskos” sīkumus. Bet tad no stikla kupola augšas nolaižas spēcīgas, piepildītas balss izpildīts dziedājums. Atveru acis un redzu, ka kupolā ienācis tas pats vīrietis, kuru pirmīt uzrunāju, un dzied. Fantastiska akustika. Tā vien liekas, ka skaņa ir visapkārt un ienāk katrā ķermeņa šūnā, ne tikai caur ausīm. Arī to biju lasījis, ka reizēm šīs celtnes autors Povilas Žekas pats ienākot piramīdā un dziedot. Šī arī bija viena no tādām reizēm.

Interese vai ziņķāre man tomēr neļauj pavisam “atslēgties”. Vēroju cilvēkus, kuri ienāk telpā apsēžas, pārvietojas un iziet. Dažs, tāpat kā es, skatās kā rīkojas citi un mēģina atdarināt. Ir arī tādi, kuri vai nu nav pirmo reizi, vai arī nopietni gatavojušies nācienam. Īpaši kāda ģimene – māte, tēvs un meita. Tēvam visu laiku tika raidīti skati un mājieni, sak’ – nedari tā un nedari tā, bet dari šādi, kā mēs.

Stikla kupolam blakus cita, mazāka stikla būve. Tajā gar sienām izvietoti soli, centrā kolona ar vairākiem ūdens krāniem. Blakus ieejai atrodas tukšas ūdens pudeles un uzskrūvējamie korķi. Cilvēki nāk, piepilda pudeles, padzeras ūdeni un nesteidzīgi dodas prom. Daudzi no viņiem, es arī, apstaigā kupola ārpusi pa nopļauto pļavu un taciņām.

Interesanta, savdabīga vieta – Merkines Piramīda. Atzīšu, ka ne viss, ko tā varētu dot un arī dod citiem, uzreiz nonāca līdz manīm. Bet katrā ziņā pēc laika ir radusies vēlme, kad tas būs iespējams, atkal doties uz šo vietu – Merkines Piramīdu. Nu jau vairāk sagatavojies.

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmailby feather
rssyoutubeby feather

You may also like...

Add a Comment

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *