Reizēm ar mani gadās tā, ka uzzinu par kādu interesantu vietu un tad manī ilgi urdās doma par to, ka šo vietu pavisam noteikti vajadzētu apskatīt klātienē. Tā man bija ar Ventes ragu. Sauszemes izvirzījumu Lietuvas dienvidrietumos Kuršu jomā – vietā, kur Nemuna sadalījusies plašā deltā un savienojas ar Baltijas jūras daļu. Tā Ventes raga apmeklējums kļuva par daļu no mana brauciena maršrutu pa Lietuvas dienvidrietumiem.
Nakti biju pārlaidis Šilutē, jaukā viesnīcā Hotel Deims, veicis pastaigu pa Šilutes galveno ielu, apskatījis savdabīgo ciemu Minija, kuram nav galvenās ielas. Ielas vietā upe Minija, bez tiltiem. Un turpināju ceļu uz Ventes ragu.
Tā sanāca, ka ceļā vēlreiz sastapos ar Minijas upi. Šoreiz to šķērsoju pa augstu tiltu, no kura labi varēja saskatīt plašus ūdens klajumus abpus ceļam. Vēlāk kartē paskatījis, ka šis plašais ūdens ir Kintu ūdenskrātuve (ezers?). Pavisam drīz aiz šī tilta T-veida krustojums. Pa labi ceļš uz Kintai un tālāk uz Klaipēdu, bet pa kreisi – uz Ventes ragu.
Ceļš asfaltēts, šaurs, nedaudz līkumots, apstādīts ar kokiem. Lai arī braucēju ļoti maz, jābūt uzmanīgam. Abpus ceļam mazi, ļoti sakopti ciemi. Jūras pusē vai nu priežu mežs, vai arī privātīpašumi.
Līdz vienā no ciemiem, Šturmai, ceļa līkumā paveras skats uz Kuršu jomu. Protams, ka apstājos. Laiks bez mākoņiem un bez vēja. Ūdens virsma nedaudz virmo, ka ar neapbruņotu aci pat nesaskatīt to līniju, kurā ūdens “pāriet” debesīs. Aiz Kuršu jomas ūdens klajuma – Kuršu kāpas austrumu krasts.
Esmu vairākas reizes braucis pa Kuršu kāpu no Klaipēdas līdz Nidai, bet nebija pat prātā ienācis tas, ka arī pirms Nidas Kuršu kāpas krasts ir “pliks” un smilšains. Domāju – tikai uz dienvidiem no Nidas, virzienā uz Krieviju. Kartē vēlāk paskatījos – pāri jomai redzamais Kuršu kāpas krasts varētu būt uz dienvidiem no Preilas.
Vēroju līdz šim neredzēto Kuršu kāpas krastu, centos nofotografēt to. Tikmēr netālu no manis ūdenī brida kāds kungs. Lēnām, ar abām rokām uz sāniem atmezdams zaļas ūdenszāles. Negaidīju, cik tālu viņš bridīs un vai peldēs. Devos tālāk uz Ventes ragu. Pēc vēl dažām minūtēm mana ceļa nonācu Ventē. Agrākais nosaukums – Windenburg.
Tuvojoties Ventes ragam, abās ceļa malās tieši zālājā novietotas automašīnas. Kaut kā negribējās sekot šim piemēram. Braucu tālāk, kur normāla, plaša, asfaltēta stāvvieta. Tās vienā malā kafejnīca, kurā varēja iegādāties ko atspirdzinošu, paēst un norēķināties par stāvvietu. Cena tādai vietai neticami zema.
Blakus manai automašīnai piestājis cits auto ar Igaunijas numuriem. Māte ar dēlu – pusaudzi. Sarunājas krievu valodā. Saprotams, ka ceļš no Igaunijas ir tāls un nogurdinošs. Iespējams, ka puisim jau viss apnicis. Tajā skaitā skaistās vietas, kas interesē mātei. Pēc visai emocionāla dialoga bija skaidrs, ka mammai šoreiz Ventes raga apskatē jādodas vienai, jo puisis iesēdās automašīnā un uzsvērti izteiksmīgi “ierakās” savā telefonā.
Laikam vēl skaitījās agrs rīts. Automašīnu stāvvietā nebija daudz. Pa ar sarkano bruģi izlikto celiņu devos tālāk un tepat jau bija Ornitoloģijas centra ēkas. Ornitoloģijas centrs šajā vietā izveidots 1929.gadā. Ilgi pirms tam, 1863.gadā uzcelta 11 metrus augsta bāka. Bet vēl agrāk Ventē atradusies Teitoņu Ordeņa pils.
Blakus bākas tornim savu aparatūru uzstādīja kāda neliela filmētāju grupa. Droši vien kāda vietējā televīzija, jo vēlāk redzēju intervējam kādu kungu.
Aiz zemes uzbēruma pa platām kāpnēm var nonākt uz betona mola – izbūvi Kuršu jomas ūdeņos. Pa to var paiet tālāk no krasta, netraucēti fotografēties gan uz Ventes raga fona, gan arī pret pamalē redzamo Kuršu kāpas smilšaino nogāzi. Kāds jauns pāris veidoja privāto selfiju ar neliela izmēra dronu. Cits pāris – vienkārši apkampās un skūpstījās. Turpat redzēju arī “senus paziņas” – velosipēdistu pāri, kurus ievēroju jau iepriekšējā vakarā Rusnes salā pie Uostadvaris bākas.
Ja reiz tik tālu braukts, tad sadūšojos uzkāpt arī Ventes raga bākas tornī. Kāpnes šauras, cilvēki paši seko, cik skatītāju jau ir tornī un vai ir droša distance starp pārējiem. Uzkāpu, izgāju uz ārējās platformas. Uij, cik tā šaura un norobežojums arī pavisam zems. Ātri “uztaisīju” vairākas bildes vairākos virzienos un laipni atvēlēju vietu tornī citiem apmeklētājiem.
Pirms pats nebiju savām acīm skatījis šo skaisto vietu Ventes rags, biju iedomājies to kā purvainu, brikšņiem klātu vietu. Cik patīkama maldīšanās! Tagad pavisam noteikti zinu – ja vēlreiz braukšu Klaipēdas virzienā, tad tikai kādu nepilnu stundu tālāk un jau atkal būšu Ventes ragā. Un arī jums, lasītāji, to silti iesaku. Vien stunda no Klaipēdas “uz leju” un skaitums garantēts!
…
Visits: 229
