Piebremzēju automašīnu un nogriezos pa kreisi uz šauras asfaltētas ieliņas. Tās labajā  pusē redzamas muižas ēkas un plašs, sens parks. Pretējā – grantēta, nedaudz izdangāta, ar atsevišķām ūdens peļķēm, auto stāvvieta. Pārsteidzoši, ka tajā vien dažas automašīnas. Tiesa gan, ka viss noskaidrojās pēc dažām minūtēm – līdz Pakruojas muižas kompleksa atvēršanai apmeklētājiem jāgaida vēl pāris stundu.   Ko sadarīt tās pāris stundas? Varbūt pastaigāt pa Pakruojas ielām? Ieturēt vēlās brokastis kādā no kafejnīcām?

Ar tādām domām lēnām pieripinu automašīnu pie plaša krustojuma ar galveno ceļu Pakruojas nomalē. Uzmanīgi paskatos pa kreisi, pa labi un … sajūtu manas automašīnas “nekontrolētu” sakustēšanos. Un tādas kā vārītas olas čaumalas “caukstēšanu” aizmugurē. Ar bažām paskatījos atpakaļskata spoguļos un vienā no tiem redzu – jā, ir “kontakts”. Labajā aizmugures stūrī ietriekusies tumšas krāsas VOLVO automašīna.

Pirmā doma to visu redzot – nez, cik daudz traumēta mana automašīna? Vēl ar to jānokļūst mājās. Un pāri tam visam – ka sačakarēta tāda saulaina, jauki sākusies nedēļas nogales brīvdiena.

Otrā doma. Verot automašīnas durvis un kāpjot no automašīnas nolēmu, ka nebūs nekādas “sarunāšanas” vai vienošanās. Lai arī cik ilgi nevajadzētu gaidīt – visu formēt tikai ar policijas līdzdalību.

VOLVO automašīnā pie stūres cienījamam vecuma kungs, kurš pa atvērto durvju logu kaut ko man stāsta lietuviski un žestikulē ar rokām. Krieviski vaicāju: Ko mēs tagad darīsim? Pēc viņa sejas izteiksmes man bija skaidrs – ka nekā no manis teiktā viņš nesaprata.

Tikmēr no pasažiera vietas izkāpa sieviete ap gadiem 40 un krievu valodā man skaidroja, ka viņas tēvs skatījies uz sāniem vai brīvs ceļš, lai nogrieztos pa labi. Diemžēl pietrūkuši vien daži centimetri, lai to arī sekmīgi izdarītu.

Kopīgi apskatām auto bojājumus. Manam auto no aizmugurējā bampera vairākās vietās noplēsta krāsa, dažas dziļas skrambas. VOLVO veicies mazāk. Tam bojāts priekšējais bamperis, kreisais spārns un sasists pagrieziena lukturis. Tas, kas uzreiz redzams bez salipušo automašīnu kustināšanas. Nu gluži kā Prāta Vētras dziesmāinomarki celujutsja, pomjatije krilja.

Kā jau policistam tādos gadījumos pienākas, ātri nofotografēju situāciju un redzamos bojājumus. Pa to laiku piepildījās mana otrā vēlēšanās, kas ienāca prātā uzreiz pēc sadursmes – avārijas vietai lēnām pieripināja Lietuvas policijas automašīna.

No tās izkāpa divi policisti – vīrietis un sieviete, ap gadiem 30. Patīkami, ka abi brīvi runāja krieviski, līdz ar to nebija problēmu sazināties. Tā kā lietuviešu kungs pilnībā atzina savu kļūdu, kas noveda pie negadījuma, tad policisti ķērās pie saskaņotā paziņojuma sastādīšanas. Papīru aizpildīšanas process noritēja raiti, jo apdrošināšanas dokumenti gan man, gan lietuvietim bija mašīnā izdrukātā veidā. Policisti paši teica, ka nedēļas nogalēs viņiem esot problemātiski pieslēgties datubāzēm caur internetu.

Tā nu pavisam neplānoti sanāca, ka tās pāris stundas līdz Pakruojas muižas “atvēršanai” tika aizvadītas iepriekš aprakstītajā savdabīgajā veidā.

Pēc atgriešanās mājās internetā aizpildīju pieteikumu KASKO apdrošināšanas atlīdzības saņemšanai. Apdrošinātāji piedāvāja veikt auto remontu tuvākajā autoservisā un mans auto pēc dažām dienām atguva normālu, pirmsavārijas izskatu. Uz kādu laiku tas bija pat spožāks, jo pirms atdošanas man, auto bija centīgi nopulēts. Šie ne visai tīkamie notikumi mani neatturēja arī turpmāk ne reizi vien apmeklēt Lietuvas skaistākās vietas, tajā skaitā Pakruojas muižu.

Views: 74

instagram
Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmail