Kādā aprīļa dienā nolēmu izstaigāt Slokas ezera taku. Starp tumšajiem mākoņiem, no kuriem pa brīdim nobira sniega bumbiņas, paspīdēja saule un bija redzamas koši zilas debesis. Braucot no Jaunķemeru puses virzienā uz Ķemeriem, apmēram pēc 4 km ceļa kreisajā pusē ir norāde uz Slokas ezeru. Pa šo ceļu jābrauc apmēram 2 km, sākumā asfalts, tālāk grants ceļš.

Ezera krastā neliela automašīnu stāvvieta, bet ezerā – peldoša laipa un skatu tornis. Daudzviet raksta – Slokas ezera putnu vērošanas tornis, lai gan domāju, ka no torņa katrs var vērot ko vien vēlas. Atbraucējus pie Slokas ezera sagaida gulbju pāris un pīles. Laikam iebaroti.

Turpat jau arī norāde uz Slokas ezera takas sākumu ar piebildi – ievērot pārvietošanās virzienu. Piebilde aktuāla ne tikai lai ievērotu distancēšanos, bet arī … lai nesanāktu neparedzēta drūzmēšanās, kad vajag izmanīties ar pretimnācējiem uz laipas kaut kur dūksnāja vidū. Tā arī man atgadījās. Tieši dūksnāja vidū, kad pretim nāca vīrietis stumjot bērnu ratiņus.

Pēc tam, ka sociālajās vietnēs izvietoju Slokas ezera pastaigu takas fotogrāfijas, saņēmu jautājumus par to, kāds takas segums, kā tur var pārvietoties, vai taka slapja? Ceru, ka sekojošais apraksts un pievienotais video dos atbildes uz daudziem no līdzīgiem jautājumiem.

Slokas ezera taka ir lokveida. Tās garums tiek norādīts 3.1 km. Pastaigu var sākt gan no aprakstītās vietas Slokas ezera krastā, vai arī no Melnezera. Melnezers atrodas ceļa labajā pusē apmēram 1,5 km braucot no Jaunķemeru puses virzienā uz Ķemeriem. Taka uz Slokas ezera taku sākas ceļa pretējā pusē. Ir norāde.

Takas sākums no stāvvietas pie Slokas ezera ir ciets, grantēts. Tālāk seko nesen veidota vai atjaunota koka dēļu laipa, jo abās pusēs tai ūdens vai arī dumbrājs. Šajā dienā viss likās pelēcīgs, tikai vietām parādījās pa kādam zaļam zāles dzinumam. Un pārsteidzošs klusums. Nedzirdēju neviena paša putna.

Tādēļ liels bija mans pārsteigums dumbrājā, abpus takai ūdenī starp kokiem ieraugot cilvēkus. Pēc brīža sapratu – makšķernieki. Tie, ja vien gribēs – piekļūs jebkurai vietai kur mīt zivis. Vēlā kartē paskatījos – šajā vietā cauri melnalkšņu audzei līkumo Vēršupīte.

Nedaudz tālāk no šīs vietas beidzas koka seguma taka un sākas gājiens pa nosacītu robežu. Kreisajā pusē jau zināmais Vēršupītes dumbrājs, labajā – mežs kā mežs. Ar lieliem kokiem. Tepat arī norāde pa labi – taka uz Melnezeru.

Turpinot ceļu pa Slokas ezera taku, nonācu pie cita sazarojuma. Pa labi – norāde uz Ķemeriem. Pa kreisi – Slokas ezera takas turpinājums. Un uzreiz gājēju tilts pār Vēršupīti. Šajā vietā Vēršupīte taisna, bez līkumiem. Vienīgi izskatījās, ka ūdenim par to bija citas domas, jo daļa straumes zem gājēju tilta gala nogriezās mežā un aizplūda kaut kur “pa taisno”.

Tālāk taka ved pa sausu mežu. Pārsvarā priedes, vietām egļu jaunaudze. Jāskatās zem kājām, lai nepakluptu pret koku saknēm, kā arī drošībai jāseko krāsainiem marķējumiem uz koku stumbriem gar takas malām.

Ir vieta, kur kādreiz bijušas kaut kādas “atrakcijas”, rotaļām vai dažādiem vingrinājumiem. Tagad skaidri saskatāms vien no apaļkokiem veidots “zig – zag” kā līdzsvara vingrinājums.

Vēl dažas minūtes ejamas un sasniegts grants ceļš, pa kuru var nonākt auto stāvvietā pie Slokas ezera. Tas arī praktiski viss.

Piekrītu tam kas rakstīts informatīvajos bukletos, ka taku ieteicams apmeklēt vēlā pavasarī, kad viss sazaļojis un daba skan un zied, dzied putni. Bet vēl nav odu, jo tie te varētu būt ļoti daudz un stipri pabojāt iesanas prieku. Vai arī otrs periods – rudens. Arī krāsu dēļ, jau rudens smaržas un odu vairs nav.

Papildus iešanai pa Slokas ezera pastaigu taku, jebkurā laikā var vienkārši piestāt ezera krastā, uzkāpt Slokas ezera skatu tornī un vērot ezerā mītošos putnus.

Views: 109

instagram
Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmail