Daļai sieviešu vienmēr ir bijusi vēlme izskatīties daudz pievilcīgākām nekā par to parūpējusies daba. Viens no veidiem – palielināt savu krūšu izmērus vai manīt to formu. Lai to sasniegtu tika mēģinātas dažādas metodes, ieskaitot dažādi vielu ievadīšanu krūtīs.
Piemēram, jau 19.gadsimta deviņdesmitajos gados kāds austriešu ķirurgs Roberts Gersunī mēģināja ķermenī injicēt šķidro parafīnu vai vazelīnu – minerāleļļu un parafīna maisījumu. Ar šīm vielām sievietēm „pielaboja” degunus vai palielināja krūtis.
Parafīna priekšrocība bija tā, ka pēc uzsildīšanas tas kļuva šķidrs un viegli varēja injicēt tieši krūtī. Atdziestot tas sacietēja un nodrošināja vēlamo krūts formu. Tomēr sieviešu prieki un ārstu peļņas iespējas bija īslaicīgas, jo šādas parafīna injekcijas izraisīja infekcijas, dažādas slimības un pat pacientu nāvi.
20.gadsimta sākumā modē bija mazas krūtis, tādēļ to palielināšana mākslīgā ceļā nebija populāra – līdz ar to nebija arī meklējumu, kā to izdarīt.
1945.gada beigās, kad Japāna bija kapitulējusi Otrajā Pasaules karā, no ASV armijas noliktavām sāka pazust mucas ar lidmašīnu motoriem paredzētām smērvielām. Izmeklēšanā noskaidrojās, ka šīs smērvielas tiek zagtas japāņu prostitūtu vajadzībām. Lai spētu konkurēt „tirgū”, japānietes izmisīgi meklēja jebkuru iespēju, kā palielināt savas krūtis. Izrādījās, ka šo sintētisko smērvielu – silikonu – izmantoja līdzīgi kā 19.gadsimtā – injicēja tieši krūtīs.
Arī šajā gadījumā injicētā viela (silikons) radīja smagas sekas – tas izplatījās uz citām ķermeņa daļām, pārsvarā uz plaušām, kur izraisīja pneimoniju un trombus. Bieži iznākums bija letāls.
Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados ASV ārsti Holivudā sāka praktizēt krūšu lielumu koriģēšanu ievietojot tajās sintētiskos „sūkļus”. Tie bija elastīgi, viegli un daudzas sievietes nu varēja līdzināties tā brīža filmzvaigznei Merilinai Monro. Tomēr ar laiku šie sintētiskie sūkļi strauji kļuva mazāki un sacietēja un to ieviesējs varēja viena attaisnoties, ka tikai gribējis palīdzēt sievietēm.
Eksperimenti turpinājās. Krūšu palielināšanai sāka izmēģināt dažādus materiālus: teflona maisiņus, organisko stiklu, neilonu, stikla lodes u.c. Tomēr rezultāti bija tālu no cerētā.
Vienlaikus ASV ķīmisko produktu ražotājkompānija „Dow Corning”, kura kara laikā ražoja pieminēto silikona smērvielu lidmašīnām, piedāvāja silikonu medicīnas vajadzībām – brūču ārstēšanai. Savukārt ķirurgi sāka šķidro silikonu injicēt pacientēm krūtīs tāpat, kā to darīja japāņi. Šādi tikai veiktas aptuveni 50 000 procedūru, līdz to aizliedza ASV valdība.
1961.gadā divi ASV plastikas ķirurgi Frenks Gerovs un Tomass Kronins, sadarbībā ar „Dow Corning”, izdomāja silikonu neinjicēt tieši krūtīs, bet to ievietot speciālā gumijotā apvalkā un tikai tad ieoperēt krūtīs. Pirmā silikona implanta ievietošanas operācija notika 1962.gadā. Un ar to sākās silikona krūšu ēra visā pasaulē.
Views: 42