Dažus mēnešus pēc tam, kad biju pārcēlies dienesta turpināšanai uz NBS štābu, kādu rītu manā kabinetā ienāca tiešais priekšnieks Juris G. un paziņoja, ka esot mani pieteicis angļu valodas kursos Kanādā, Armijas valodas skolā (Canadian Forces Language School). Apmācība sākšoties aprīļa sākumā un tās ilgums desmit nedēļas.
Vispirms mani pārņēma prieks par tādu iespēju, bet pēc tam nelielas šaubas par to, vai kāds cits “nenocels” man šo vietu. Pasākums nopietns, vidēji ilgs un braukt uz ārzemēm, īpaši tik tālu, bet ne pārāk ilgi, parasti gribētāju netrūkst.
Drošs par to, ka patiesi braukšu uz pieminēto kursu biju tad, kad saņēmu no Kanādas vēstniecības attiecīgos dokumentus lidojuma biļetes. Mani vien izbrīnīja tas, ka pasē nebija Kanādas vīzas. Bet man paskaidroja, ka Latvijas militārpersonām, kuras ierodas Kanādā uz apmācībām, uz šo laiku vīza neesot vajadzīga.
Agrā aprīļa dienas rītā ierados Rīgas lidostā un bez aizķeršanās reģistrējos brauciena pirmajam lidojumam uz Londonu. Arī pats lidojums pagāja ātri, kamēr lasīju līdzi paņemtos žurnālus.
Toties tas, ko ieraudzīju lidostā Londonā, man darīja ļoti bažīgu par to, vai paspēšu uz nākošo lidojumu uz Toronto. Laiks starp lidojumiem vien divas stundas. Cilvēki, kuriem jāreģistrējas lidojumiem pāri okeānam, stāvēja nevis rindā, bet kā cieša masa garā gaitenī bez logiem un durvīm. Gar vien gaiteņa sienu gar rindu šurpu turpu staigāja vairāki darbinieki formas tērpos un uzraudzīja, droši vien, kārtību. Mēģināju salīdzināt, kas pārvietojas ātrāk – pulksteņa rādītāji vai gaidītāju rinda.
Līdz tomēr sadūšojos uzrunāt vienu no amatvīriem ar jautājumu, vai ir iespējams tik kaut kā ātrāk uz priekšu. Apejot rindu. Parādīju lidojuma dokumentus un teicu, ka baidos nokavēt savu lidojumu. Viņš paskatījās vispirms dokumentos, tad uz pulksteni un ar mierīgu sejas izteiksmi pateica, ka es paspēšot.
Tomēr es ievēroju, ka par mani viņš nebija aizmirsis. Katru reizi ejot garām ar acīm neuzkrītoši rindā sameklēja mani, ieskatījās pulkstenī un aizgāja tālāk. Tas gan nemazināja manu satraukumu.
Tā nonācu līdz nākošajai dokumentu kontrolei. Ierēdnim pie lodziņa nebija nekādu jautājumu. Pāršķirstīja manus dokumentus un jau deva man atpakaļ, bet tad tos paņēma kāds vīrietis, kas stāvēja turpat blakus, un palūdza mani viņam sekot. Tā, kas tad nu!?
Tālu nebija jāiet, vien dažus soļus sānis. Vīrietis teica, ka esot lidojumu drošības (vai kas tamlīdzīgs) darbinieks un viņa esot daži papildus jautājumi man. Sāka ar to, kur es lidojot un kāds ir mans uzturēšanās mērķis Kanādā. Protams, to visu viņš varēja pats izlasīt dokumentos, bet tāds ir viņa darbs. Uzzinājis, ka esmu militārpersona, palūdza parādīt dienesta dokumentus. Kad parādīju dienesta apliecību, viņa attieksme stipri mainījās – kļuva ļoti laipns un gandrīz vai atvainojās par aizkavēšanu. Sapratu, ka armijniekus šajā zemē ciena. Vismaz viņš.
Kad nokļuvu lidmašīnā, atradu savu vietu un atslābis tajā apsēdos, paskatījos pulkstenī – līdz biļetē norādītajam izlidošanas laikam bija palikušas dažas minūtes. Tātad tas ierēdnis pie pasažieru rindas garajā gaitenī labi prata savu darbu un nebija mani piemānījis sakot, ka es nenokavēšu savu lidojumu.
Neilgi pēc tam, kad lidmašīna bija pacēlusies gaisā ieņēmusi horizontālu stāvokli, mani uzrunāja blakus sēdošais ļoti cienījama vecuma kungs: vai es esot armijas virsnieks? Un no kuras valsts? Jautāju, kādēļ viņš tā domā? To varot spriest pēc manas stājas (hmmm, sēžot lidmašīnā?) un frizūras. Vai tomēr armijniekiem savs “zīmogs” uz pieres?
Pēc īsas sarunas ar cienījamo kungu, lai īsinātu laiku, atkal ķēros pie žurnālu lasīšanas. Bet drīz vien jutu, ka agrā celšanās (gandrīz vai naktī), divas lidostas un pirmais pārlidojums dara savu. Domas nespēja sekot līdzi acīm un izlasītie vārdi aizklīda garām apziņai.
Iegrozījos ērtāk krēslā un nolēmu pagulēt. Lai arī salonā bija savs patstāvīgs fona troksnis, likās, ka tūlīt, tūlīt “atslēgšos” un nekas mani nepamodinās. Izrādījās, ka mana vīzija bija maldīga. Dažas krēslu rindas aiz manis ieraudājās bērns. Viņa raudas bez šķēršļiem “gāja cauri” visiem citiem fona trokšņiem un urba ausīs. Kāda tur vairs gulēšana? Pēc brīža pirmajam raudātājam pievienojās vēl viens, kaut kur priekšā.
Paskatījos apkārt un ieraudzīja, ka daudziem pasažieriem ausīs vadi, kas nāk no krēslu roku balstiem. Parakājos sev priekšā esošās krēsla atzveltnes kabatā un arī atradu “austiņas”. Tās gan bija pagrūti nosaukt par austiņām … jo vadu vietā plastmasas caurulītes, kuru galos bumbuļi, lai caurulītes turētos ausīs. Droši vien šāds risinājums izvēlēts tādēļ, lai pasažieri neņemtu tās (caurulītes – austiņas) sev līdzi izkāpjot no lidmašīnas galamērķi. Padarbojos ar pogām roku balstā un starp vairākām citām atradu klasiskās mūzikas programmu. Ar klasisko mūziku un bērnu raudām ausīs, pusnomodā pārvietojos no Eiropas uz Kanādu.
Lai arī noguris, tomēr pacilātā noskaņojumā Toronto lidostā kopā ar citiem pasažieriem devos uz robežkontroles stiklotajām būdiņām. Pie tām atkal rinda, bet jau pēc dažām minūtēm pa lodziņu ierēdnim pasniedzu savus dokumentus. Tas it kā nevērīgi pārlaida acis Kanādas vēstniecības izsniegtajiem papīriem un paņēma pasi. Uzmeta man skatienu un ar ierastām pirkstu kustībām pāršķirstīja pasi no vāka līdz vākam. Tad sāka šo procedūru no jauna, bet nu jau lēnāk. Kaut kas manā pasē viņu neapmierināja.
Tad ierēdnis jau ar mundrākām kustībām pacēla telefona klausuli un kaut ko runāja tajā ar neredzamu kolēģi. Pēc īsa brīža pie manis pienāca liela auguma (tādam pretī nerunāsi), baltā formas tērpa kreklā tērpies tumšas ādas krāsas vīrietis, paņēma manus dokumentus un aicināja doties viņam līdzi.
Tālu nebija jāiet. Mani ieveda telpā, kurā atradās vairākas darba vietas aiz lieliem rakstāmgaldiem un uzaicināja apsēsties blakus vienam no tiem. Pavadonis nodeva manus dokumentus aiz galda sēdošajai sievietei. Viņa klusējot pārskatīja tos un tad vaicāja man par mana brauciena mērķi.
Kā nu tajā brīdī pratu, skaidroju, ka esmu Latvijas armijas virsnieks un esmu ieradies mācīties angļu valodu Kanādas armijas Valodu skolā. Pēc desmit mēnešiem braukšu atpakaļ. Re, kur mana biļete.
Viņa mani uzklausīja un tad paskaidroja, ka manā pasē nav Kanādas vīzas, tādēļ šķērsot robežu nedrīkstu. Tad nu gan pirmajā brīdī šašļuku. Ko nu? Kur mani tagad liks? Aizturēs? Sūtīs atpakaļ uz Eiropu un tad uz mājām? Kurš par to maksās? Man tādas naudas nav. Kam lai tagad zvanu? Kam lai stāstu par šo situāciju? Kā lai sazinās ar tiem, kuri mani sagaida lidostā? Kā tika solīts. Kā gan tik daudz jautājumu var rasties uz izskriet caur galvu dažās sekundēs?
Tad drusku nomierinājos un sāku savu stāstu, ko man teica vēl Latvijā, ka militārpersonas uz noteiktu laiku drīkst iebraukt bez vīzas. Sieviete uzklausīja mani, cerēju, ka viņa saprata kaut nelielu daļu no manis teiktā, jo viņa pēc tam kaut kam zvanīja, skatījās datora ekrānā un diskutēja ar citiem telpā esošiem kolēģiem.
Pie sevis prātoju, ka nez vai liekos īpaši bīstams, jo manā pasē no citiem braucieniem bija divas Amerikas vīzas, kuras tik viegli nedalīja visiem gribētājiem.
Beidzot ierēdne atkal pievērsās man. Bet šoreiz ar jautājumu, kas mani patiesi pārsteidza – kur atrodas tāda valsts Latvija. Pirmajā brīdī pat apjuku – kā tad to var nezināt? Sāku skaidrot, ka Latvija ir neatkarīga valsts pie Baltijas jūras un agrāk bijusi daļa no Padomju Savienības.
Tikmēr pienāca cits ierēdnis un teica, ka viņi beidzot visu noskaidrojuši – ka Latvija esot daļa no bijušās Dienvidslāvijas un labā ziņa ir tā, ka drīkstu šķērsot Kanādas robežu. Tā kā mani ļoti iepriecināja šī paziņojuma otrā daļa, ka drīkstu šķērsot robežu, pat necentos iebilsts pret Latvijas piederību Dienvidslāvijai.
Ejot pa Toronto lidostas gaiteņiem galvā jau bija nākošie jautājumi: vai mana bagāža nav kur noklīdusi? Vai mani vēl kāds gaida, jo aizkavējos gandrīz vai veselu stundu? Ko darīt, ja negaidīs?
Savu ceļasomu atradu joprojām riņķojam uz transportiera lentas. Bet ielidošanas zālē blakus Kanādas Jūras spēku virsniekam mani sagaidīja pazīstams Zemessardzes virsnieks no Rīgas. Esot paņemts līdzi no Valodas skolas, lai mani vieglāk atpazītu starp iebraucējiem. Tā sākās manas interesantās un intensīvās desmit nedēļas Kanādā.
Visits: 69
