Pirms dažām dienām televīzijā skatījos kādu ārzemju filmu par to, kā no dienesta policijā atvaļināja labu speciālistu un viņam nācās atrast savu vietu „normālās” sabiedrības dzīvē. Vēl dienesta laikā viņa paziņas, draugi un bijušie skolas un studiju biedri solīja palīdzēt kad vien vajadzēs, bet kad pienāca tāda vajadzība – izvairījās satikties vai arī teica, ka apstākļi mainījušies. Tiec ar visu galā pats. Tad, skatoties filmu, savā prātā vilku paralēles ar līdzīgu periodu savā dzīvē.
Nu jau pagājuši vairāki gadi kopš esmu atvaļinājies no aktīvā militārā dienesta un tagad varu tā – no attāluma – palūkoties uz to aizvadīto jauno periodu – dzīvi pēc armijas. Iespējams, ka katram no tiem, kurš tam „gājis cauri” ir sava pieredze un savs stāsts. Padalieties. Tāpat te rakstītais var noderēt tiem, kuri pašreiz ir aktīvajā dienestā, bet agri vai vēlu pienāks periods – dzīve pēc armijas. Kā tai laicīgi sagatavoties.
Dienestam armijā ir sava specifika – stingri noteikts lomu sadalījums ar attiecīgu dienas iekārtojumu, pienākumiem un atbildību. Bijušas reizes, kad labi apzinies, ka Tev ir taisnība – tomēr nākas pakļauties augstākstāvoša komandiera gribai. Iespējams, ka tā pamatojusies uz objektīviem faktiem, kurus nezinām, bet tikpat labi priekšnieka lēmums pamatojas uz subjektīva principa – es esmu priekšnieks un es tā gribu, jo te nav nekāda bulciņu fabrika.
Un tad pienāk diena, kad tas viss ir pagātne. Parakstīta pavēle par atvaļināšanu no aktīvā militārā dienesta. Atlikušajās dienās „jānodod lietas”, bet pašam prātā divējas domas – gan par to, ko vēl gribējās paveikt, gan arī par to, ko darīt tālāk.
Par neīstenotajiem nolūkiem nedaudz žēl, jo nebija pārliecības, ka paliekošie kolēģi visu izdarīs tā, kā tika runāts iepriekš. Tomēr sevī jāpārlauž tā doma, ka nav neaizstājamu cilvēku un ir procesi, kurus nu nekādi nevar ietekmēt. Tajā brīdī tāpat kā pieminētajā filmā – tika runāts par iespējām turpināt iesākto darbu citā statusā ar citiem nosacījumiem. Sākumā pat zvanīja, interesējās un solīja, bet tad viss apklusa. Vai nu ideja tika apturēta, vai arī tika atrasti citi izpildītāji. Varbūt tas nepiepildītais darba piedāvājums bija vien tāds … “morālais plāksteris”.
Ko darīt tālāk? Pirmkārt likās sava veida atvieglojums – vairs nebūs ikrīta agrā celšanās un tālais ceļš uz dienesta vietu un uz mājām. Vairāk laika paliks sev un sev tuvajiem. Bet tas tikai pirmajā brīdī, jo nav tik vienkārši tā uzreiz no savām domām izslēgt visu to, ar ko esi dzīvojis pēdējos padsmit gadus. Tie bijuši gadi, kuros bija iespēja realizēt tik daudz jaunu ideju pat tad, kad liekās, ka armijā tas nemaz nav iespējams. Te paldies jāsaka saviem priekšniekiem, ar kuriem daudz tika diskutēts, bet tomēr saņemts atbalsts tā brīža jaunām idejām.
Kaut kur lasīju tādu kā pētījuma apkopojumu par tiem cilvēkiem, kuri atvaļinājušies no aktīvā militārā dienesta. Straujā dzīves ritējuma maiņa varot atstāt lielu iespaidu uz cilvēku. Ja armijā viss bija vairāk vai mazāk paredzams, bija pavēles un rīkojumi, tad pēkšņi vairs nav nekādu norāžu un norādījumu (ja vien nav precējies. Jūs jau saprotat, ko es ar to esmu domājis 🙂 ). Tas var atstāt spēcīgu iespaidu arī uz veselību. Tādos gadījumos svarīgi atrast kaut ko citu, ar ko aizpildīt tā uzreiz parādījušos brīvo laiku, kam piesaistīt savas domas un enerģiju.
Tā kā mana atvaļināšanās ar no aktīvā dienesta sakrita ar „dižķibeles” (ekonomiskās krīzes) sākumu un strādājošo pensionāru pensiju „apgraizīšanu”, tad ar jauna darba meklējumiem izdevīgāk bija pagaidīt. Tā vietā pirmās brīvās vasaras mēnešus pavadīju tīrot un kopjot vairāk kā 15 gadus novārtā atstātu augļudārzu. Fiziska slodze svaigā gaisā un brīvas domas.
Pagāja neilgs laiks, un darbs “pats atnāca” pie manis. Tieši pateicoties pieredzei, kuru biju guvis profesionālā militārā dienesta laikā. Nācās apgūt pavisam jaunu, līdz tam nezināmu darba jomu. Policija. Kur ļoti interesantā, bet neteikšu ka īpaši patīkamā, darbā pagāja gandrīz desmit gadi. Pēdējā fotogrāfijā esmu “pieķerts” minētajā darbā novada svētku laikā.
…
Views: 57
