Nesen vienā no saviem stāstiņiem (Interesantās starptautiskās sarunas) stāstīju par to, ka dažādu darba braucienu vērtīgākā daļa bija tikšanās ar vietējiem cilvēkiem un ilgās abpusēji interesantās sarunas.
Tomēr šīs sarunas nebija vienīgais patīkamais guvums. Gandrīz vienmēr uzņemošā puse pacentās starp darba programmā paredzētajiem pasākumiem izbrīvēt vietu (laiku), lai viesiem parādītu kaut ko interesantu savā zemē.
Tā., piemēram, bija Helsinkos, kad somi vēlējās mūs izvizināt pa jūru ar jahtu. Kas no tā iznāca, lasiet šeit: Kā reiz NATO karavīrus slēpa aiz sievietēm. Savukārt francūži Parīzē izveda uz Invalīdu namu (Hotel des Invalides), kur atrodas Francijas imperatora Napoleona Bonaparta kapa vieta.
Laikā, kad kopā ar daudziem cietiem Austrumeiropas valstu virsniekiem Kanādā “spodrināju” angļu valodas prasmes (Mans angļu valodas kurss Kanādā – nopietns darbs ne atpūta), Valodas skola noorganizēja neaizmirstamu pasākumu – apmeklēt gaisa telpas novērošanas (kontroles) centru.
Varbūt tas neliktos nekas īpašs, kaut arī tāda veida objektos pat virsniekiem (īpaši ārzemniekiem) tik viegli neiekļūt, tomēr interesants fakts, ka centrs atrodas gandrīz 200 metrus dziļā pazemē. Ja mēra pa vertikāli.
Uz to mūs veda ar autobusu pa vairākus kilometrus garu pazemes tuneli. Loģiski, ka mums parādīja tikai nelielu (publisko) daļu no visa. Lielāku iespaidu atstāja ļoti lielais ekrāns, uz kura pārvietojās nesaskaitāmi gaismas punktiņi – lidmašīnas: gan virs Atlantijas okeāna, gan arī virs sauszemes. Kā skudras pa meža takām. Gan jau paši esat skatījušies mūsdienās internetā Flightradar24.com interneta vietni. Apmēram līdzīgi. Bet daudz, daudz vairāk.
Kanādieši paši teica, ka vislielākās galvas sāpes sagādājot “krūmu piloti” – mazās lidmašīnas, kuras lido īsus attālumus. Tikko kā pacēlušās no viena klajuma vai ezera, tā uzreiz nosēžas nākošajā. Pat nepagūstot noskaidrot, kas tā par lidmašīnu. Tagad, iespējams, tehnoloģijas to noskaidro vienā mirklī. Bet pirms gandrīz 30 gadiem tā likās fantastika.
Ekskursijas beigās, pēc mūsu (viesu) lūguma un īsas saskaņošanas, pat atļāva fotografēties pazemes auto stāvvietā. Paši redzat, ka principā nekā slepena tur nevar saskatīt (nofotografēt). Izņemot sevi, dažus kolēģus un apgaismes lampas.
Tomēr atmiņā labi palika “pazemes gaiss”. Tāds blīvs, ka liekas, to varētu paņemt rokās un sataustīt. Tas man uzreiz asociējās ar bērnību, kad ar rokām “cirtām” klučus no svaigi sapūstas sniega kupenas malas. Ja rīkojās uzmanīgi, tad varēja tikt pie liela sniega kluča. Ja saspieda pārāk cieši – nekā, tas izjuks. Likās, ka to varētu izdarīt arī gaisu dziļajā pazemē.
Līdzīga sajūta man bija bijusi jau iepriekš, kad vēl “padomju laikos” ekskursijas laikā nonācu pazemes eju tīklā (katakombās) pie Odesas. Gide, kura visu laiku rūpējās, lai tik kāds nepazustu, pazemē palūdza nopūst sveces un izslēgt lukturīšus. Un kādu brīdi vienkārši stāvēt klusumā un tumsā. Lai sajustu, kāda ir absolūtā tumsa. Tādā tumsā daudzi cilvēki kara gados pavadīja ne tikai dažas stundas vai dienas, bet mēnešus un pat ilgāk. Protams, kad bija droši, dedzināja sveces un lukturus.
Kad Odesas pazemē pēc “tumsas pauzes” atkal iededza gaismu, gide uzreiz pārskaitīja klātesošos. Un atkārtoti atgādināja – nekur nenogriezties no iezīmētā ceļa, nemainīt savu vietu gājienā. Vēl viņa piebilda, ka biežāk nomaldoties vīrieši. Laikam pārāk pārliecināti par savām spējām atrast izeju (ceļu) vienmēr un visur. Atrodot gan tikai daļu no tiem kuri nomaldījušies.
Zināšanai. Odesas katakombu (pazemes eju tīkla) kopgarums, pēc aptuveniem pieņēmumiem, esot vismaz divarpus tūkstoši kilometri (atrod nu pareizo ceļu pat ar lukturīti). Ejas intuitīvi veidojās pirms vairākiem gadsimtiem, bet īpaši intensīvi 19.gadsimta pirmajā pusē, kad bija nepieciešami būvmateriāli Odesas namu celtniecībai. Tam labi noderēja vieglais un izturīgais dzeltenais kaļķakmens, kā slānis atrodas gan zem paša pilsētas, gan arī tuvējā apkārtnē. Tad nu rakās pazemē, lauza un zāģēja bez jebkādas sistēmas vai plāna. Haotiski. Tā kā pazustu tur viegli.
…
Views: 241
