Dabā palaikam varam novērot daudz kā interesanta. Reizēm, lai ko tādu redzētu, nemaz nav nekur tālu jādodas – atliek vien palūkoties laukā pa logu. Kā tas bija šorīt.
Vārna, kaut kur atradusi lielu gabalu no baltmaizes šķēles, nolaidās uz pazemes komunikāciju akas metāla vāku brauktuves malā. Akas vāka padziļinājumos sakrājies nakts lietus ūdens. Kā to jau redzējis ne viens vien cilvēks, vārna no lielā ēdamā kumosa atdalīja mazāku gabalu un mērcēja to ūdenī, lai ēdiens kļūtu mīkstāks.
Tomēr dabā tādas lietas nepaliek nepamanītas. Drīz vien klāt bija otra vārna un centās piekļūt lielākajam maizes gabalam. Tas gan nenotika agresīvi uzbrūkot, bet tā … it kā nejauši tuvojoties.
Ēdamā kumosa īpašniece tikpat mierīgi visu laiku centās atrasties starp maizes gabalu un atlidojušo vārnu. Un tad notika kas tāds, kas mani pārsteidza.
Vārna nesteidzās nelūgto ciemiņu padzīt, bet … tikko ūdenī izmērcēto maizes gabaliņu ielika … otras vārnas knābī. Pēc neilga brīža, to izdarīja atkal. Tad atkal.
Biju redzējis dabā tādu loģisku rīcību, ka lielie putni tā baro savus mazuļus. Bet tagad to nav. Varbūt atlidojusī vārna ģimenes locekle vai arī mīļākā? Draudzene?
Pēc minūtēm piecpadsmit situācija sāka atkārtoties. Pie tā paša akas vāka atkal atlidoja vārna ar lielāku maizes gabalu knābī. Arī šis notikums nepalika nepamanīts. Šoreiz gan strauji pielidoja liela kaija un bez jebkādiem iebildumiem vārnai atņēma ēdamo. Turpat apkārt zemu, skaļi un ātri riņķoja vēl dažas kaijas. Tad viss agresoru bars pazuda aiz mājas stūra. Ar to arī šī epizode beidzās.
…
Visits: 56
