No rīta mani pamodināja skaļā lietus lāšu bungāšana pa skārda palodzi. Lai to klusinātu pievēru logu. Neko daudz nelīdzēja. Tikmēr arī miegs jau bija atvadījies. Ko tālāk?

Lietus ar stipro vēju centās mani pārliecināt, ka ikrīta fiziskām aktivitātēm pludmalē šorīt “brīvdiena”. Ir arī svētdiena. Gandrīz izdevās. Tikai gandrīz, jo mākoņi tomēr kļuva plānāki un lietus lāses smalkākas. Vien vējš turpināja sparīgi locīt bērzu zarus ielas pretējā pusē.

Un tad tas notika, kas izšķīra visu! Starp mākoņiem parādījās koši zila debess josla, kas lēnām kļuva plašāka. Termometrs gan rādīja vien + 12. Lai! Nav jau ledus laikmets iestājies. Izdzīvosim! Nav ko čammāties! T-kreklam pāri plānu jaciņu pret mitrumu un uz priekšu!

Pludmalē gandrīz neviena cilvēka. Gandrīz neviena, ja neskaita trīs vīriešus sirmām galvām (es to skaitā). Viens no atlikušajiem diviem izvedis suni pastaigāties. Izskatījās gan, ka pret tā gribu, jo pa gabaliņam suņa priekšā nometa kādu kārumu un abi lēnām virzījās uz priekšu.

Otras kungs ar abām rokām, atspiedies pret pludmales solu, centās to iekustināt. Tā varētu padomāt no malas skatoties. Faktiski kustējās viņa dibens, bet sols stāvēja kā stāvējis.

Gar maniem plikajiem stilbiem nogrābstījās vēss vējš, kā atgādinādams – vajag kustēties. To arī darīju. Gar pašu ūdens malu pa slapjajām smiltīm, kurās neviens pirms manis nav atstājis pēdu nospiedumus.

Jūra šorīt klusa. Lielāku troksni radīja vējš kāpas priedēs. Pie viena arī padzenājot mākoņus, ka drīz pat saule parādījās un sāka mirgot mazo vilnīšu galotnēs.

Negaidīti jūrā sākās skaļa kņada. Palūkojos un redzēju, ka netālu no dažiem peldošiem gulbjiem virs ūdens “mutuļoja” un skaļi klaigāja kaiju bars. Sākumā nesapratu šīs jezgas iemeslu, bet tad pamanīju kādus desmit jūras kraukļus (kormorānus), kas bija kļuvuši par kaiju uzbrukuma mērķiem.

Kormorāni palidoja mazu gabaliņu tālāk, bet kaijām ar to nepietika. Tās izvēlējās interesantu taktiku. Lielākā daļa virpuļoja virs ūdens un skaļi klaigāja, tikmēr pārējās sadalījās mazākās grupiņās un tieši uzbruka kormorāniem. Tie, lai paglābtos, ienira zem ūdens. Tomēr kaijas nepiemānīt. Tās riņķoja gaisā ap to vietu, kur pazuda “pretinieks” un pacietīgi gaidīja tā parādīšanos. Kad parādījās – klupa virsū. Tad nu kormorānam, nabagam, vajadzēja izvēlēties – atkal ienirt vai bēgt. Troksnis nopietns.

Bet turpinājumā notika kas neparasts. Pamanīju tālumā virs ūdens tumšu, šauru joslu, kas strauji tuvojās. Kormorāni. Daudz, “melnais tūkstotis”. Ne haotiskā barā, bet stingrās līnijās kādās parasti esmu redzējis lidojam dzērves un zosis. Gluži kā kaujas ierindā. Palīgspēki ieradušies! Kas un kā tos izsaucis? Interesanti.

Kaijas novērtēja spēku samēru un atkāpās. To balsis kļuva nedaudz klusākas un savas pretenzijas uz peldošo kormorānu baru turpināja izkliegt no attāluma. Pamiers vai spēku pārgrupēšana?

Turpinājumu neredzēju, jo mana rīta pastaiga bija galā. Vēl vajadzēja nokļūt līdz mājām ātrāk, nekā vējš uz manas galvas izgāztu nākošo tumšo lietus mākoni. Ziņas papildinājums (15.06.2024.) Pēc šī notikuma apraksta izlasīšanas kāda persona man atsūtīja interesantu skaidrojumu par iespējamiem trača iemesliem. Izrādās, ka jūras kraukļi spēj ķert zivis ienirstot dziļāk ūdenī, bet kaijas to nespējot (cik vien no augšas kaut ko sasniegt). Tad nu kaijas gaidot kad kormorāns iznirs ar savu noķerto zivi un tad cenšoties kormorānam to zivi atņemt

Views: 33

instagram
Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmail

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *