Nevarēšu pateikt cik sen jau, bet reizēm naktīs kādā savā sapnī es lidoju. Ne ar kādu lidaparātu, bet gluži kā Supermens, vienkārši atraujos no zemes un lidoju. Augstu nē. Nedaudz virs koku galotnēm vai starp tām. Pietiek ar to pašu, jo nomodā neesmu draugos ar augstumu. “Reālajā dzīvē” pirmo reizi līdzīgu lidojuma sajūtu noķēru paceļoties gaisā ar helikopteru kaut kur Mičiganas pusē.  

Un tad arī pie mums atnāca dronu ēra. Ar tiem nevar pacelties gaisā, tomēr var skatīt  uz zemes esošo no cita skatu punkta, nekā to redzam pārvietojoties par zemes virsmu. Tās sajūtas atkal mani ir aizrāvušas jau vairākus gadus, pakāpeniski nomainot arī lidaparātu modeļus.

Viena no manām vēlmēm bija uzņemt video ar piesnigušiem mežiem. No augšas, starp koku galotnēm vai virs tām. Līdz februāra vidū “atšifrēju” laika prognozi, kas dienu ar solīja stipru snigšanu, pavisam nelielu salu un lēnu vēju. Iepriekšējā dienā uzlādēju drona akumulatorus, atjaunoju lidaparāta un tā vadības pults programmatūru. Biju gatavs.

Stiprā snigšana pārstāja dienas pirmajā pusē. Kartē jau iepriekš biju noskatījis auto stāvvietu pie jūras netālu aiz Ragaciema. Laiks doties ceļā.

Stāvvieta bija tik piesnigusi, ka automašīna pa to stūma sev pa priekšu irdena sniega kaudzi. Kur izvēlēties drona starta laukumu? Hmmm, laba vieta – automašīnas jumts. Līdzens un bez sniega.

Tā arī izdarīju. Nedaudz atraujoties no auto jumta, dronu lēnām vadīju virs gājēju takas, cilvēka auguma augstumā, starp piesnigušajiem kokiem jūras virzienā. Dažus ceļa fragmentus drošības pēc pārfilmēju, līdz nonācu kāpas virsotnē.

Pludmale piesnigusi, koku zaros sniega kārta. Jūra kā rāms, pelēks ezers. Palaidu dronu un arī pats devos uz priekšu. Tad notika neparedzētais (bet vajadzēja paredzēt). Takas koka segums zem sniega bija tik slidens, ka, kājām paslīdot, atmuguriski nogāzos zemē un sniegam virpuļojot nošļūcu pludmalē. Tur mani, kā uzticīgs pavadonis, nedaudz virs zemes, gaidīja drons.

Tur nu bija viss, ko tik ilgi biju gaidījis – īsta, sniegota ziema ar piesnigušu mežu. Steidzu to visu filmēt. Vienā vietā ūdenī pie paša krasta pat bija pāris dienas iepriekš televīzijā pieminētās sniega bumbas. Arī tās iekļuva kadrā.

Tā aizrāvos, ka nepamanīju strāvas daudzumu drona akumulatorā. Tik izdzirdēju dronu sakām, ka tas tūlīt lidos uz to vietu, kur pacēlās gaisā. Tad tas automātiski pats nolaižas. Šoreiz tā vieta – automašīnas jumts. Bet automašīna stāvēja zem kuplas priedes!!! Tātad – drons bez manas iejaukšanās nosēdīsies priedes galotnē. Man jāpagūst pirmajam! Sen tā nebiju skrējis, lai paspētu pats redzēt lidaparātu un to starp koku zariem novadītu uz nolaišanās laukumu – auto jumtu. Paguvu.

Otrais video tajā dienā tapa mierīgākos apstākļos. Bez stresa un steigas. Starp Ķesterciemu un Enguri, pie Teitupītes ietekas jūrā. Manu centību tad pamanīja daba – mākoņi kļuva daudz plānāki un jūras mala ar piesnigušajām priedēm – košāki, ko arī var manīt video. Savukārt Teitupīte redzamas starp (zem) piesnigušajiem kokiem savā ceļā uz jūru.

Savu ziemu šajā februāra dienā biju noķēris, kā to jau kādu laiku biju vēlējies. Dodu iespēju to redzēt arī jums.

Visits: 152

instagram
Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmail