Šajā vietā pie Lapmežciema vecā mola esmu bijis vairākas reizes, bet šī tāda īpaša – dienā, kad pūš auksts ziemas vējš. Koka pāļi pārklājušies ar ledu. Vējš pret tiem sūta viļņus citu pēc cita. Man gribās noķert iespaidīgu kadru (momentu), tādēļ pacietīgi turu notēmēto fotokameru un gaidu. Gaidu, skatos uz viļņiem un mēģinu uzminēt, kurš no tiem “saplīsīs” un noplaks jau ceļā līdz molam un tāds, bezspēcīgs, arī atskries līdz krastam. Tādi man neinteresē, jo bez putu mežģīnēm fotogrāfam neko citu īpaši nepiedāvā.

Gaidu tos, kuri paceļas gandrīz nemanāmi un, tuvojoties krastam, uzmet apaļu kūkumu bez putām, tie sevī glabā visu ūdens spēku. Savā ceļā sastopot akmeņus vai, kā šajā gadījumā koka pāļus, uzmet gaisā neskaitāmus šļakatu pilienus. Ja izdodas tos noķert kadrā – iekšējs fotogrāfa prieks ir garantēts.

Tad pat nepamana, kā pirksti aukstajā vējā zaudē savu lokanību un jūtību. Kad beigās gribu no kabatas izņemt mobilo telefonu, roka jāpavada ar acīm, jo pirksti paši vairs nejūt kur sākas kabata. Arī no tās izņemtais mobilais telefons plaukstā šķiet tikai kā ciets koka dēlītis. Tāpat veicas ar vajadzīgo pogu un ikonu nospiešanu – acīm cieši jāsadarbojas ar pirkstiem.

Tomēr pašam aukstuma sajūtas nav. Jo skatos un sajūsminos par dabas (ūdens un vēja) spēku un kopējo enerģiju. Īpaši spēcīgajiem viļņiem. Līdz … kameras objektīvs pievēršas krasta tuvumā lēni elpojošam ūdens un ledus maisījumam. Viļņu iespaidā tas tikai paceļas un noplok, neskrienot krastā. Un tieši ledus klātbūtne ūdenī dod zīmi smadzenēm – kas tas viss ir auksts. Tas notiek tik izteiksmīgi, ka šķiet, nu jau arī prāts un domas sāk sajust aukstumu kā kaut ko fiziski taustāmu.

Views: 132

instagram
Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmail