Latvijā ir daudz un interesantu vietu – dabas taku, pa kurām ejot var ne tikai “izlocīt kājas”, bet arī vērot dabu un uzzināt daudz jauna no dabas takās izvietotiem informatīviem materiāliem. Viena no šādām takām atrodas vien “rokas stiepiena attālumā” no Rīgas – Medema purvā. Par Medema purva dabas taku pats uzzināju nesen, tādēļ arī vēlējos to redzēt paša acīm, mērot paša kājām.
Tā diena pienāca oktobra otrajā pusē. Ilgstošais lietus piestājis un starp mākoņiem brīžiem pat redzama saule. Tomēr daba ieviesa savas korekcijas – pa ceļam uz Medema purvu sastapu šī rudens pirmās slapjā sniega pārslas. Bet nu visu pēc kārtas.
Medema purva takas sākums atrodas starp Mārupi un Jaunmārupi, Vētrās. Netālu no atpūtas un izjādes vietas “Zirgzandeles”. Es pats braucu pa Rīgas apvedceļu un pie Jaunmārupes nogriezos uz ceļu P132, kas ved uz Mārupi un Rīgu.
Gabaliņu tālāk ir krustojums ar Bērzemnieku ielu. Pie krustojuma ir arī redzama liela brūna norāde uz “Zirgzandelēm”. Pa Bērzemnieku ielu jābrauc līdz tās galam (T-veida krustojums) un jānogriežas pa kreisi. Netālu no šī krustojuma ir pieminētās “Zirgzandeles” ar zirgiem aplokos un zirgu tēliem ceļa malā.
Aiz zirgu aplokiem ceļa labajā pusē meža malā ir novietots liels stends ar Medema purva takas shēmu. Blakus stendam mežā iegriežas divi nelieli ceļi. Pēc lietus tie bija dubļaini (bet ne neizbraucami) un es auto atstāju ceļa malā. Kā pēc brīža konstatēju, aiz pirmajiem dubļiem tālāk labs, stingrs un smilšains meža ceļš. Tā kā biju jau noskaņojies doties uz purvu (kājās īsi gumijas zābaki), tad atpakaļ negāju. Tikai uz priekšu! Ātrā solī paeju garām kādam jaunu cilvēku pārim, kuri piestāj pie katra krāsaina lapu koka, lai to nofotografētu. Uzmetu skatu viņu apaviem – zemas čībiņas ar baltu zolīti. Interesanti, cik tālu viņi ies?
Tāds sauss un stingrs ceļš ir gandrīz kilometra garumā. Redzēju, ka daži meža (purva) apmeklētāji šo posmu veikuši ar automašīnām. Pavisam noteikti varu teikt, ka to darot viņi zaudējuši jauku pastaigu pa skaistu priežu mežu.
Te maza atkāpe no purva tēmas. Reizēm es tā arī nesaprotu tos cilvēkus, kuri plānojuši un arī dodas dabā lai pastaigātos svaigā gaisā, bet ar automašīnām cenšas iebraukt pēc iespējas tālāk (dziļāk) mežā, laukā, purvā … un tml. Tā rīkojoties taču paši sevi “apdala”, atņem iespēju izkustēties un baudīt dabu kaut kripatiņu ilgāk un vairāk.
Uzreiz brīdināšu, ka sākuma stends meža malā ir nedaudz maldinošs. Tikko aprakstītā sausā ceļa daļa shēmā norādīta kā posms līdz takas “labiekārtotajai daļai”. Šis “sagatavošanās” ceļa posms beidzas dziļa grāvja malā. Grāvi var šķērsot pa stabilu koka tiltiņu. Tā sāni pārklāti ar glancētām (kā spogulis) metālā loksnēm. Pirmajā brīdī tādēļ tiltiņu pat uzreiz nepamanīju.
Aiz grāvja jānogriežas pa kreisi un klāt tā takas daļa, kas nosaukta par “labiekārtotu”. Zemes augstumā zaļas norādes “Purva taka”, krāsu marķējumi uz kokiem un … iemīta taka starp kokiem, ap un pāri ciņiem, nelielām ieplaciņām. Taka vietām mitra, bet palīkumojot pa mežu uz vienu vai otru pusi, var atrast arī sausākas vietas, ko var šķērsot pat bez zābakiem kājās.
Daļa no takas iemīta pa augstu grāvja krastu, kas veidojies tur saberot no grāvja izrakto kūdru. Kaut kūdras kārta sen apaugusi ar kokiem un krūmiem, tomēr ejot tāda sajūta, ka soļo pa gumijotu, elastīgu segumu.
Vislielākais pārsteigums mani sagaidīja tad, kad nonācu atklātāka, acīmredzot izstrādātā purva malā, nelielā paaugstinājumā. Man priekšā plata, skaista, jauna koka dēļu taka, bet pirms tās – dažu desmitus metru gara (plata) melnu dubļu josla. Ievēroju, ka malās, starp mazajiem kociņiem, šo dubļu šķērsli var apiet. Kaut gan taisnā virzienā dubļos varēja redzēt arī kādu velosipēda riteņu atstātu sliedi. Droši vien iespiesta kādā sausākā periodā.
Beidzot arī es nonācu uz tās takas daļas, kuru pavisam noteikti var saukt par labiekārtotu. Pavisam cita iešana. Tomēr nekur daudz nesteigsies, jo abās pusēs d’’elu klājumam izvietoti vairāki informatīvi stendi gan par Latvijas purviem, gan konkrēti par Medema purvu. Lai arī takā citus cilvēkus nemanīju, pie katra stenda bija pa kādam lasītājam.
Ar koka dēļiem izliktās takas posms nav garš. Tālāk atkal “zemes” taka, kas izved meža klajumiņā pie maza, skaista purva ezeriņa. Tā krastā norādes par to, ka doties tālāk ezera krasta virzienā ir bīstami. Lai varētu netraucēti baudīt šo skaistumu. izvietoti ērti soliņi ar atzveltnēm. Ezera pretējā krastā lielāki soliņi, nojumes un lieli pulēto metāla plākšņu “spoguļi”. No nojumes uz vienu pusi var baudīt skatu uz pieminēto ezeru, pretējā pusē – uz purva ainavu.
Atpakaļceļš aizņēma mazāk laika, jo acis vairs nekavējās pie ainavām. Telefona aplikācija rādīja, ka visa pastaiga abos virzienos (no stenda meža malā līdz nojumei pie ezera un atpakaļ) kopā apmēram 4,6 km. Ar visiem līkumiem ap īpaši slapjajām vietām. Attālums no stenda meža malā līdz grāvim ar pirmo tiltiņu (sausais meža ceļš) – apmēram 1 km. Mežā (aiz pirmā tiltiņa) purva taka nav piemērota bērnu ratiņiem un cilvēkiem ar ierobežotām pārvietošanās spējām.
Tāds bija mans pirmais ceļojums uz Medema purva taku Rīgas tuvumā, Mārupes novadā.
….
Visits: 314
