Saka, ka dzīvē nekas nenotiek nejauši. Tā arī reiz man teica kāds zinošs cilvēks, piebilstot, ka tur, augšā, zinot mūsu dzīvesvietu adreses. Lai īstajā brīdī pieklauvētu.
Līdzīgu domu lasīju arī Arta Puriņa grāmatā “Mirklis ar sevi”. Es sapratu, ka ar to viņš domāja, ka viņa grāmata “Mirklis ar sevi” pie konkrēta cilvēka nonāk īstajā, visvajadzīgākajā brīdī. Kā tas notika ar mani.
Dzīvē reizēm notiek tā, ka izvēlamies kaut ko darīt tādēļ, ka to pasaka priekšā “iekšēja balss”. Paiet laiks un, rau, lasi, ka līdzīgā situācijā tieši tā arī vajag rīkoties. Tātad, līdz praksei nonākam pirms teorijas. Tā iznāk vien kā apstiprinājums tam, ka esam rīkojušies pareizi.
Tieši tā arī sanāca ar manām mazāk tīkamām emocijām un atmiņām. Nemeklēju neviena ar kuru par tām pārrunāt, bet gan uzrakstīju uz papīra. Ar roku. Jā, uz papīra rokrakstā.
Arī jau pieminētajā grāmatā atrodama doma, ka tā vajag darīt, lai atbrīvotos no mazāk tīkamā, no pagātnes, kuru nevēlies nest līdzi. Tā notiek gatavošanās pārmaiņām, kaut kam jaunam. Reizēm manī ir tāda “ķecerīga” doma, ka grāmatu autori nav nekādi pārcilvēki. Viņi dzīvo starp mums. Redz, dzird un jūt to pašu ko mēs. Atšķirība, ka viņi nebaidās “izgriezt uz ārpusi” savu iekšējo pasauli, prot saskatīt dažādas sakarības un to visu apraksta saprotamā un interesantā valodā. Paldies viņiem par to.
Visits: 107
