Reizēm notiek tā, ka ar vislabākajiem nodomiem cilvēks cenšas mainīt mazāk tīkamās lietas, griezt tās uz labo pusi, bet tad pienāk mirklis, kāds notikums, ko nevar kontrolēt un visas līdzšinējās pūles vējā. Kā nebijušas. Vai arī notiek vēl trakāk – kā reizēm mēdz teikt: “kauns pa visu ģīmi”.
Arodskolā, kurā risinājās šis atgadījums, pāris reižu nedēļā pirms mācību nodarbībām parasti notika kopēja sapulce, jeb “līnija”. Militārās mācības skolotājs (vojenruks) ar nopietnu sejas izteiksmi (kas neatbilda viņa iekšējai būtībai) skolas otrā stāva gaitenī ciešā ierindā nostādīja visus audzēkņus. Aiz viņiem nostājās pedagogi. Tad “vojenruks” noziņoja skolas direktoram, ka skola “gatava” dienas ievada pasākumam.
Tad skolas direktors vai kāda cita skolas administrācijas persona parasti runāja par dažādām gaidāmajām aktivitātēm vai arī par novērotām un nevēlamām nebūšanām skolā.
Tajā rītā viens no “asajiem” jautājumiem bija tas, ka audzēkņi kaut kad sākuši un turpināja neiet tikai pa gājēju celiņiem, bet gan “nogriez stūrus” pāri zālājiem un puķu dobēm. Protams, ka tas nebija normāli. It īpaši, ja to dala liela daļa no vairākiem simtiem audzēkņu. Kā arī skolas direktors bija īstens dabas mīļotājs un skolas tuvākajā apkārtnē pat alkšņu audzēs pēc viņa iniciatīvas bija izveidotas taciņas un izvietoti soliņi.
Tā nu direktors staigāja audzēkņu ierindas priekšā gar logiem, pa kuriem bija labi redzams skolas iekšpagalms, un visai dusmīgā tonī runāja par izbradātajiem apstādījumiem. Pēkšņi audzēkņu vidū sākās burkšķēšana un ķiķināšana, pat izskanēja pa kādam ironiskam: “… ēēē, kas tad tas?”. Visu skatieni bija pievērsti notiekošajam aiz direktora muguras, skolas iekšpagalmā.
Arī direktors pagriezās un palūkojās laukā pa logu. Kā jūs domājat, ko viņš tur ieraudzīja? Viņa paša (direktora) vietniece mierīgā, nosvērtā solī devās uz skolas “sētas” durvīm pa … zālājā starp puķu dobēm iemīto taku.
Direktors gluži kā neticēdams tam, ko pats tikko redzēja pa logu, noskatījās kā viņa vietniece pazūd aiz skolas durvīm. Viņa seja tajā brīdī bija pietvīkusi pavisam sarkana. Tad direktors skaļi nokrekšķējās un klusēdams pa gaiteni devās sava kabineta virzienā. Šķita, ka kādam (kādai) tika brāziens.
Arī skolas gaitenī valdīja mirklīgs apjukums. Audzēkņi joprojām smaidīja un klusi savā starpā sarunājās. Skolotāji izskatījās apmulsuši, jo notikušais bija savā ziņā mazs “akmentiņš” viņu virzienā. Situāciju izlādēja “vojenruks”, kurš skaļi deva rīkojumu visiem doties pa klasēm.
Tā nu sanāca, ka pat labu gribot nevar zināt, ko aiz muguras (šoreiz tiešā nozīmē) dara citi, pat paši tuvākie.
Vai izlasīji arī citu interesantu rakstu “Kādēļ mums Latvijā nekas nesanāk” Izlasi!
Ja jums šis raksts patika un domājat, ka tas varētu interesēt arī jūsu draugus un paziņas, tad, lūdzu, iesakiet viņiem to, nospiežot uz kādu no zemāk redzamās attiecīgas sociālo tīklu ikonas (Draugiem, Facebook vai Twitter).
…
Visits: 96
