Vienu dienu izlasīju kārtējo aicinājumu parakstīties “PRET” kaut ko un nedaudz aizdomājos – kādēļ mēs esam tik nadzīgi parakstīties, balsot vai piketēt pret. Daudz, daudz mazāk ir  aicinājumu vienoties un parakstīties vai piketēt “PAR” kaut ko.

Tā sagadījās, ka nesen bija izdevība noklausīties kāda zinoša cilvēka viedokli par šo tēmu un viens atzinums nedaudz biedē. Tas gan nav šī cilvēka viedoklis, bet pierādījies ilgākā laika posmā dažādās valstīs, tajā skaitā (diemžēl) arī Latvijā, ka valsts, kurā sabiedrība (iedzīvotāji) pārsvarā cīnās “pret” kaut ko, attīstās lēnāk. Jo valstī vienmēr būs kaut kas tāds (kādi procesi), kas neapmierinās noteiktu sabiedrības daļu un tā rosinās dažādas aktivitātes pret šiem procesiem.

Noteikti var iebilst, ka tas taču labi, vai ne? Ka sabiedrība nesamierinās ar notiekošo un nav vienaldzīga. Piekrītu. Tomēr problēma ir tajā, ka pārsvarā gadījumos tiek aktivizēta kustība “pret”, bez konkrētiem priekšlikumiem un plāna, ko likt vietā – kā un ar ko aizpildīt “tukšumu” kas radies apturētā procesa vietā. Jo, lai kaut ko radītu, diemžēl ir jāpieliek kādas pūles. Vienkāršāk ir protestēt un kritizēt.

Tādas situācijas bieži izmanto izveicīgu cilvēku grupas un “nāk klajā” ar savu situācijas glābšanas plānu un protestētāji gavilē – netaisnība ir apturēta un novērsta. Savu esam panākuši un tagad sāksies jauni laiki. Diemžēl agrāk vai vēlāk atklājas, ka jaunais rīcības plāns  pārsvarā tomēr ir tikai šo izveicīgo cilvēku grupu interesēs.

Reizēm lasu (klausos) un brīnos – mūsu politiķi (deputāti) uz vēlēšanām gāja ar publiski izteiktu domu strādāt valsts un tautas labā. Likt savas gaišas galvas (idejas un plānus) kopā, lai tas tā arī notiktu. Bet realitātē? Neizskatās, ka meklētu kopējos spēka pielikšanas punktus. Tā vietā skan: ar tiem mēs kopā nestrādāsim, tas nav mūsu (!!!)interesēs. Un pat ļoti labas idejas, ja tās izteikusi kāda cita (nepareizā) partija, tiek ar skubu “norakta”. Nu gluži kā bērni rotaļu laukumā vai skolas pirmajās klasēs. Tikai rotaļlietas tagad nopietnākas. Bīstamākas.

Vienā no manām darba vietām bija visai stingrs vadītājs. Ne gluži diktators, kurš  necieta iebildes saviem rīkojumiem, bet noteica ļoti būtisku “spēles noteikumu” – ja esi pamanījis kādu nepilnību vai aplamību, neej pie priekšnieka ar kritiku. Ej ar konkrētu priekšlikumu kā novērst nebūšanas un uzlabot situāciju. Iesākumā bija grūti pierast, tomēr tāda pieeja darbojās ļoti sekmīgi.

… tas varbūt nav par tēmu. Ja kaut kas (jaunas iniciatīvas, attīstības projekti) nepatīk kādā pašvaldībā, notiek parakstu vākšana. Interesanti, vai kāds skaita šos parakstus lai … salīdzinātu ar konkrētajā pašvaldībā dzīvojošo skaitu? Kādēļ tāds jautājums? Pats esmu redzējis internetā ar saiti (linku) aicinājumu parakstīt anketas vai citu dokumentu par kādu pašvaldībā aktuālu jautājumu …ikvienam. Arī tiem, kuri tur nedzīvo un vispār nez vai izprot situācijas būtību. Pieņemsim, ka pašvaldībā dzīvo 1000 iedzīvotāju, bet savu kategorisko nostāju izteikuši 3500 pilsoņi. Vai tas ir objektīvi? Bet sabiedrība savu viedokli ir pateikusi.

Ja jums šis raksts patika un domājat, ka tas varētu interesēt arī jūsu draugus un paziņas, tad, lūdzu, iesakiet viņiem to, nospiežot uz kādu no zemāk redzamās attiecīgas sociālo  tīklu ikonas (Draugiem, Facebook vai Twitter).

Visits: 102

instagram
Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmail